Izvēlies Dzīvības ceļu

Iedomājaties, ka jūs strādājat kādā kompānijā, kuras vadītājam jādodas prom uz ārzemēm ilgā komandējumā. Viņš sasauc kompānijas vadības sanāksmi un paziņo: “Man jābrauc komandējumā. Kamēr es būšu prom, es vēlos, lai jūs turpinātu kompānijas iesākto biznesa kursu. Rīkojieties saskaņā ar instrukcijām un vadiet kompāniju. Es jums regulāri rakstīšu. Es sniegšu instrukcijas, kas jums jādara, līdz atgriezīšos.” Visi piekrīt.

Vadītājs aizbrauc. Laiks iet. Viņš bieži raksta un sniedz norādījumus, kā viņš vēlas, lai kompānija rīkotos. Beidzot viņš atgriežas. Viņš tuvojas firmas parādes durvīm un uzreiz saprot, ka kaut kas nav kārtībā.

Visapkārt ir nekārtība, juceklis. Puķu dobēs aug nezāles, daži biroja ēkas logi ir izsisti, no vairākiem kabinetiem dārd skaļa mūzika, pāris strādnieki biroja foajē sēž un spēlē kārtis. Peļņas vietā kompānija ir cietusi lielus zaudējumus. Bez kavēšanās viņš sasauc kopā visus strādniekus un vaicā: “Kas noticis? Vai jūs nesaņēmāt manas vēstules?” Jūs atbildat: “O jā, protams, ka saņēmām. Mēs saņēmām visas tavas vēstules. Mēs pat esam tās iesējuši grāmatvākos. Mēs esam tās iemācījušies no galvas. Jā, mums par ir ‘vēstuļu izpētes stunda’ katru sestdienu. Ziniet, tās ir brīnišķīgas vēstules.”

Man šķiet, ka firmas prezidents tad vaicātu: “Bet ko jūs darījāt ar maniem norādījumiem?” Darbinieki, protams, atbildētu: “Darījām? Neko. Bet mēs visas vēstules esam izlasījuši!”

Uzticības jautājums ir lieta, kurā mēs visi krītam. Vīrietis labākajos gados, kas redzējis kā vairāki viņa draugi izposta savu un savu bērnu dzīvi, skriedami pakaļ jaunākām sievietēm, pārliecina sevi, ka viņa gadījumā aiziešana pie 25 gadus jaunākas sievietes būs dzīves laimes piepildījums. Viņš ir pilnīgi pārliecināts par to. Tieši tāpat kā neveselīgu pārtikas produktu ēšana, kas kaitē citu cilvēku veselībai, tavējai neko sliktu nenodarīs. Skaudība sabojā citu cilvēku savstarpējās attiecības, bet tavējā viss būs citādāk. Un lietas, par kurām tu sen brīdināji citus, lai viņi izvairās no tām dzīvē, tev nekaitēs un tu spēsi ar tām tikt galā.

Deviņos gadījumos no desmit nav vajadzīga augstākā izglītība matemātikā, lai saprastu, kāda rīcība nesīs kādus rezultātus, tomēr zināšanas vienas pašas nav garantija tam, ka cilvēki izvēlēsies dzīvību. Diemžēl cilvēki bieži izvēlas nāvi.

Pārdomāsim mūsu paklausību Dievam. Dievs mīlēja Israēlu, savu izraudzīto tautu, un mīlestībā deva likumus, kurus ievērojot, viņi varēs dzīvot laimīgi. Mums nav jāmaldās kā bez kartes. Dievs ir devis rokasgrāmatu ar skaidrām norādēm, kuru ievērošana pasargās tevi un tavus tuvākos cilvēkus no nelaimēm un ciešanām. Izvēlies Dzīvības ceļu!

Parasti valda uzskats, ka Jēzus bija vienmēr laipns, līdzjūtīgs, piedodošs, nevienu netiesājošs. Viņš nekad nevienam neko neuzspieda. Tikai vēlāk kristīgā Baznīca izgudroja visādus likumus un sarežģīja vienkāršo Kristus mīlestības mācību.

Bet kas notiek Mateja evaņģēlijā aprakstītajā Jēzus Kalna svētrunā? Jēzus atsaucas uz Dieva bauslību un tad katru bauslības punktu padara vēl grūtāk izpildāmu! Runa ir par slepkavību, laulības pārkāpšanu, šķiršanos un zvērēšanu. Šīs nav patīkamas tēmas, bet diemžēl daudziem cilvēkiem tā ir dzīves realitāte. Un Jēzus nosoda ne tikai pašu rīcību, bet arī attieksmi, kas noved pie šīs rīcības. Dusmas noved pie slepkavības un iekāre pie laulības pārkāpšanas, un Jēzus vērtējumā gan dusmas, gan iekāre ir tikpat smagi grēki kā sekas, pie kurām noved šo grēku piekošana.

Jēzus piedāvā radikālus līdzekļus problēmas risināšanā. Labāk nocērt roku vai izrauj sev aci, kas tevi ved kārdināšanā, Viņš saka. Tik radikāls risinājums daudziem šķiet nepieņemams un daudzi kristieši šīs Jēzus mācības ir ievākojuši skaistos vākos, kādi pienākas Dieva Dēla vārdiem, bet ignorējuši dzīvē. Bet ja vēlamies iet Dzīvības ceļu, tad labāk izlasīsim Jēzus pavēles:

Mateja ev. 5. nodaļa

“Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! — tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! — tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” (Mateja ev. 5:21:37)

Dusmas

Dusmas nevienam no mums nav svešas. Bieži vien gadās tā, ka priekšnieks izgāž dusmas darbā uz padotajiem, tie pārnāk mājās un izgāž dusmas uz bērniem. Bērni, savukārt, izgāžu dusmas uz mājdzīvniekiem. Reiz slavenais karikatūrists Bidstrups bija uzzīmējis šo dusmu izgāšanas ķēdīti, kas beidzās ar to, ka bērni izlamāja suni, suns izgāja uz ielas un iekoda pirmajam pretimnācējam — tas izrādījās tas pats priekšnieks, kurš darbā bija izgāzis dusmas uz bērnu vecākiem… Aplis noslēdzās.

Par ko tad Kalna svētrunā ir runa? 22. pantā lasām Jēzus spriedumu par cilvēkiem, kas pastāvīgi ir neapmierināti ar citiem cilvēkiem, kuros vienmēr iekšā vārās dusmas. Te nav runa par atsevišķiem dusmu izvirdumiem. Jūs droši vien esat dzīvē sastapuši tādus cilvēkus.

Mēs parasti domājam, ka Jēzus norāj dusmas, jo dusmas noved pie slepkavības. Bet Mt. 5:22 nerunā par šādām dusmām. Šīs dusmas noved pie apsaukāšanās.

“Kas uz savu brāli dusmo” (gr. ὀργιζόμενος). Orgē apzīmē dusmas, reizēm apzinātas, ar nolūku. Vārds, kas te tulkots kā ‘ģeķis’ (gr. ῥακά) tolaik bija vulgārs vārds, kas apzīmē cilvēka sēžamvietu un mūsdienās vairāk atbilst vārdam ‘idiots’, bet vārds, kas tulkots kā ‘bezdievis’ (gr. μωρία), mūsdienās atbilst vārdam ‘neģēlis, neķītrelis’. Kopumā te ir runa par apvainojumiem, kas pazemo otra cilvēka spriešanas spējas un morāli.

Kalna svētrunā Jēzus iesāk ar bausli “Tev nebūs nokaut”. Baušļa mērķis nav apturēt mūs pēdējā brīdī pirms slepkavības izdarīšanas. Baušļa mērķis ir turēt mūs pa gabalu pat no domām, ka vēlamies otru redzēt mirušu.

Jēzus māca, ka ir svarīgi kontrolēt savu rīcību. Ja jūs ļaujaties dusmām, kas noved pie dažādu epitetu lietošanas, tad drīz vien šīs dusmu liesmas var pārņemt jūs pilnībā un sadedzināt, kamēr pāri paliek tikai kūpošas krāsmatas kā Gehennā — Jeruzālemes atkritumu izgāztuvē, kas kļuva par elles liesmu simbolu.

Kāds ir risinājums? Jēzus piedāvā divus konkrētus risinājumus:

Izlīgsti ar savu pretinieku un dari sev draugus. Tas izklausās tik vienkārši, tomēr prasa lielu piepūli. Nav viegli nokāpt no pjedestāla, kur esi uzkāpis, un noliekties pie tā, ar ko esi sastrīdējies. Bet ja tā apdomā — īsti cilvēki jau nedzīvo uz pjedestāliem. Viņi staigā pa zemi kā visi pārējie cilvēki. Uz pjedestāliem parasti ir tikai reiz dzīvojušu cilvēku akmens tēli vai bronzas atlējumi. Reizēm šī atziņa palīdz.

Vēl svarīgāk ir ievērot, ka izlīgšana ir svarīgāka par pielūgsmi. 23. un 24. pantā Jēzus stāsta par kādu gadījumu, kur dievlūdzējs ir nopircis templī upurjēru un gatavojas to vest upurēšanai uz altāri, bet tad pēkšņi atceras, ka nav izlīdzis ar savu brāli. Upurēšana notika Jeruzālemes templī. Jēzus šo līdzību stāstīja saviem klausītājiem Galilejā, kas bija aptuveni 150 km uz ziemeļiem no Jeruzālemes. Jūs variet iedomāties, ko tas nozīmēja? Tas nozīmēja atstāt jēru tempļa pagalmā, iet 3 dienas uz mājām Galilejā, izlīgt ar brāli un tad doties atpakaļ uz templi. Tas nozīmēja atstāt upuri uz veselu nedēļu! Protams, ka Jēzus šeit izmanto pārspīlējumu, lai norādītu, cik svarīga ir izlīgšana. Tas nozīmē dzīvot katru dienu ar brāļiem un māsām, ar vīru un sievu, ar radiem un draugiem tā, lai varētu nākt Dieva priekšā lūgšanā bez savstarpējām dusmām.

Tad aina paplašinās. Ja nespēsim izlīgt ar otru cilvēku labprātīgi, mēs varam nonākt tiesā. Jēzus sniedz padomu: izlīgsti pirms tiesas, citādāk var gadīties, ka tev nāksies atdot pēdējo santīmu. Jo pretinieks tiesā var vinnēt, un ko tad tu iesāksi? Aiz visām šīm mācībām ir jautājums, ko nozīmē būt par gaismu pasaulē un par zemes sāli. Ja mēs neiemācīsimies risināt dusmu jautājumu, tad mūs gaida nelaime. Jēzus mums parādīja, kā — Viņš neatbildēja uz dusmām un naidu ar dusmām. Viņš paņēma šīs dusmas uz sevi un nomira zem to svara. No šī brīža salīdzināšanās nav vairs tikai ideāls uz kuru tiekties. tas ir sasniegums, kas mums ir jāiemieso.

Laulības pārkāpšana un šķiršanās

“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa top iemesta ellē. Un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa nāk ellē.

Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķiras, tas lai tai dod šķiršanās rakstu. Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.” (Mt. 5:27–33)

Laulības pārkāpšana parasti notiek tad, kad iekārei un meliem ļauj augt kā nezālei, līdz tā nomāc skaisto, bet trauslo laulības ziedu.

Jēzus piedāvā kardinālu problēmas risinājumu: izravē iekāri pašā saknē! Roku nociršana un acu izraušana atkal ir apzināts pārspīlējums, tāpat kā upurdzīvnieka atstāšana uz nedēļu templī.

Kāpēc Jēzus tā runā? Pirmkārt, lai maksimāli uzsvērtu problēmas nopietnību. Otrkārt, lai šis metaforiskais sods atbilstu nozieguma smagumam.

Seksuāla iekāre, kas ir Dieva dota un pati par sevi laba, ir kā elles uguns, ja tai ļauj iedegties nevietā. Šī liesma ir stingri jāuzrauga, lai tā degtu tikai tai paredzētā vietā — svētā laulībā.

“Vai vēlaties dzīvot bez rokas vai kājas?,” Jēzus jautā. “Protams, ka nē! — Tāpēc pārstājiet domās griezt citiem cilvēkiem nost krūtis vai gurnus! Jūs pazemojat viņu ķermeni un personību tāpat kā tas būtu, ja jūs patiesi nocirstu sev roku vai izrautu aci!”

Teikt stingru ‘nē’ iekārei ārpus laulības ir katra kristieša pienākums. Tā nav ‘apspiešana’, kā ļaudis dažkārt to sauc. Drīzāk to var pielīdzināt dārzkopībai, kad izgriež liekos zarus, lai koks varētu nest lielāku ražu.

Jēzus aizsargā katra cilvēka cieņu, kas atklājas arī jautājumā par laulības šķiršanu. Ja reiz esi devis solījumu būt uzticīgs laulībā visu mūžu, tad turi šo solījumu:

Zvērēšana

“Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams solījis. Bet Es jums saku: jums pavisam nebūs zvērēt; ne pie debesīm, jo tās ir Dieva goda krēsls, nedz pie zemes, jo tā ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēj padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu. Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” Jēzus norāda, ka nav vajadzības mētāties ar “stipriem” vārdiem. Liekvārdība, it sevišķi nepieciešamība lietot “stiprus” izteicienus, norāda uz to, ka cilvēks nav uzticams. Ja cilvēks ir nonācis tik tālu, ka jālieto šādi vārdi, acīm redzot viņam vairs nevar uzticēties.” (Mt. 5:34–37)

Visā šajā Mateja ev. 5. nodaļā Jēzus atklāj to, ko nozīmē būt par pasaules gaismu un zemes sāli, ko nozīmē būt jaunam radījumam Kristū. Tāpēc nav brīnums, ka tas atšķiras no ierastā, nav brīnums, ka daudziem šādas mācības šķita nepieņemamas. Dzirdot šādu Jēzus sludināšanu un vēlāk līdzīgu agrīnās Baznīcas mācību, ļaudis labāk izvēlējās ticēt Jēzum kā no visiem likumiem atbrīvojošam Mesijam. Nav svarīgi, ko mēs darām — Dievs mūs tāpat mīl un visiem piedod.

Summējot Jēzus mācību, varam redzēt, ka Jēzu uztrauc ne tik daudz tas, lai kāds neizdarītu slepkavību vai laulības pārkāpšanu, bet tas, ka cilvēka sirds ir taisna no pašiem pamatiem. Dievs vēlas paklausību, kas izriet no cilvēka sirds dziļumiem un noved pie sirds un rīcības saskaņas. No tā izriet, ka pieauguši, patiesi Jēzus sekotāji, labprātīgi izvēlēsies dzīvot saskaņā ar Dieva bauslību un Kristus mācību, jo tāda būs viņu daba. Tas nozīmē, ka cilvēkā ir notikusi pilnīga sirdsprāta un dabas maiņa.

Kā varam zināt, ka esam sasnieguši šādu briedumu kristīgā dzīvē? Saskaņā ar Ap. Pāvilu, tas atklājas mūsu savstarpējās attiecībās un attieksmē pret draudzes vadītājiem un dažādām autoritātēm. Ejot līdzi ar straumi, Korintā radās personības kulti, kur vieni apgalvoja, ka seko Pāvilam, citi — ka seko Apollam. Gluži tāpat kā tas ir pasaulē. Tas skaidri norādīja uz brieduma trūkumu. Ap. Pāvils runā par tādiem kristiešiem kā par bērniem. Bērni var atteikties no bērnu barības, bet tas nenozīmē, ka viņi spēj uzņemt cietu barību.

1. Korintiešiem 3:1–11

“Ar jums, brāļi, es nevarēju runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem cilvēkiem, kā ar bērniem Kristū.

Es jums devu pienu un ne smagu barību. To jūs nevarējāt panest, arī vēl tagad nevarat. Jo jūs vēl esat miesīgi. Kamēr jūsu starpā naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi un vai nedzīvojat kā šīs pasaules cilvēki? Jo, kad viens saka: es turos pie Pāvila, bet otrs: es pie Apolla, — vai tad neesat miesīgi? Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi, ikviens tā, kā Tas Kungs viņam devis. Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē.”

Vai esat kādreiz lasot šo rakstvietu, uzdevuši sev jautājumu: ja jau Pāvils iepriekš Korintā bija devis “bērnu barību”, tad kāda ir “smaga” barība? Šķiet, ka Pāvils nonāk pie tās mazliet tālāk, sākot no 11. nodaļas. Bet vispirms ievērosim, ka atšķirībā no korintiešiem, kas lielījās ar cilvēkiem, kam viņi seko, Pāvils visa pamatā liek Kristu:

“Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.”

Mēs esam aicināti sniegties pāri par to, kas izriet no mūsu dabas un satvert to, kas nāk no Dieva — satvert ticību Kristum un Gara augli.

Un tāpēc 5. Mozus 30. nodaļa ir atslēga tam visam. Bauslība ir dota Dieva tautai kā dzīvības ceļš, kā Dieva atziņas ceļš, lai iepazīstu Dzīvības devēju Dievu. Bauslība māca, kā Dieva bērniem dzīvot Dieva radītajā pasaulē:

“Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji, mīlēdams To Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu garums, ka tu dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs taviem tēviem, Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, ar zvērestu ir apsolījis dot.”

5. Mozus 30. nodaļa pieņem, ka ar laiku šī bauslības pildīšana kļūs par cilvēka otru dabu, un mēs spēsim raudzīties pāri pār burtu uz tās būtību, kas atklājas Dieva mīlestībā uz mums un mūsu mīlestībā uz Viņu un līdzcilvēkiem. Āmen.