Pasaules gaisma

Pārdomāsim kādu notikumu, kas aprakstīts Bībelē, kur nekas nenotiek tā, kā tam vajadzētu būt. Vecāki ir vienaldzīgi, sabiedrība nespēj atpazīt dziedināto, reliģiskie vadītāji negrib pieņemt to, ko viņi skaidri redz, un stāsts beidzas galīgi ačgārni. Šis stāsts ir uzrakstīts Jāņa ev. 9. nodaļā un turpinās līdz 10. nodaļas 21. pantam. (Izlasīsim Jāņa ev. 9:1-41; 10:1-21)

Viss ačgārni

Kā redzam, nekas šajā stāstā nenotiek tā, kā tam vajadzētu būt.

Pirmkārt, šeit tiek noraidīts populārais uzskats, ka slimības ir tiešs grēka rezultāts. Mēs instinktīvi meklējam problēmu risinājumus, un šajā procesā mēs parasti vēlamies noskaidrot kāds ir slimības iemesls. Var gadīties, ka uzzinājuši slimības iemeslu, mums vairs nav jāmeklē risinājums… Bet šeit lasām, ka Dievs piedāvā risinājumu, veidojot jaunu radījumu. Jo smilšu paņemšana no zemes ir netieša norāde uz cilvēka radīšanu 6. dienā. Tā kā vīrs bija piedzimis akls, tad dziedināšana te nederēja — Jēzus viņam radīja acis.

Vēl interesanti ir tas, ka aklais nemaz nelūdza Jēzum palīdzību. Jēzus darīja aklo redzīgu, pat neprasot viņam atļauju.

Otrkārt, mūs pārsteidz sabiedrības reakcija. Kaimiņi nespēj vienoties, vai tas ir tas pats ubags, kas kādreiz ubagoja, vai nav. Ļoti dīvaini! Viņi taču katru dienu gāja tam garām, pa reizei kaut ko arī ziedoja viņam. Bet vai viņi apstājās pie šī cilvēka, lai ieskatītos tam sejā, lai mazliet parunātos? Šeit jājautā — ko mēs ievērojam citos cilvēkos? Vai mēs, tāpat kā šie cilvēki, arī ievērojam tikai citu cilvēku trūkumus? Vai šī cilvēka identitāte mums ir viņa vai viņas trūkumi? Un ja pēkšņi to nav, nespējam vairs atpazīt to pašu cilvēku?…

Treškārt, pārsteidzoša ir arī reliģisko vadītāju rīcība. Šķiet, ka viņi vēlas noteikt, kas noticis, un izskaidrot to. Farizeji negrib ticēt dziedinātā vīra stāstam, jo tas ir pretrunā ar to, ko viņi vēlas redzēt. Jēzus ir pārkāpis sabatu, tāpēc ir grēcinieks. Viņiem ir pilnīgi skaidrs, ka Jēzus ir grēcinieks, nevis stāsta varonis, tāpēc jāatrod cits izskaidrojums, kas visu noteikšanu par to, kas ir grēks un kas ir žēlastība, atstātu viņu rokās. Mēs redzam, ka jau senatnē reliģiskie vadītāji cīnījās par varu spriest tiesu pār citiem — kurš ir grēcinieks un kurš drīkst tikt apžēlots. Viņi bija tik ļoti aizrāvušies ar tiesas spriešanu, ka nepamanīja Dieva ierašanos savā vidū un to, ka Dievs Jēzū Kristū spriež tiesu viņiem…

Gan sabiedrība, gan reliģiskie vadītāji izrādās nedraudzīgi dziedinātajam. Bet kā ir ar dziedinātā vecākiem? Tie taču priecāsies par sava dēla dziedināšanu? Lasot tekstu, redzam, ka tā gluži nav. Faktiski tekstā nekas nav teikts par vecāku prieku! Tur ir teikts, ka vecāki bija nobijušies no varas iestāžu draudiem, tāpēc atstāja savu dēlu varas iestāžu ziņā. Protams, mūža nogalē, kad jums ir māja, iekopts dārzs un varbūt vēl citi īpašumi, negribās strīdēties ar varas institūcijām un riskēt to visu zaudēt.

Vienīgais cilvēks, kas šajā stāstā ir patiess, ir dziedinātais, un Jēzus. Kad sabiedrība nevēlas viņu vairs pazīt, kad varas vīri draud ar izslēgšanu no sinagogas un pat tuvinieki nepalīdz, viņš tomēr liecina par Jēzus brīnumdarbu un neatsakās no savas liecības. Tas ir Jēzus, kas dziedina. Un Jēzus neatsakās no viņa, Jēzus uzmeklē viņu ir ir kopā, kad visi ir nostājušies pret viņu.

Pasaules gaisma

Mēs redzam, kā 9. nodaļā atklājas cilvēku reakcija uz gaismu, kas apmirdz pasauli. Arī tā ir ačgārna. 9. nodaļa iesākas ar jautājumu, kāpēc cilvēks piedzimis akls — vai tas ir viņa paša, vai viņa vecāku grēku dēļ? Aklajam atveras acis un viņš pamazāk sāk apjaust, kas ir tas, kas viņu ir dziedinājis.

Bet ironiski, ka visi pārējie šajā stāstā zaudē redzi. Ne fizisko redzi, bet garīgo — spēju ticēt un saprast to, kas noticis, kam viņi ir bijuši liecinieki. To redzam, kad farizeji beigās paziņo: “Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?” Tiešām? Jēzus pirmīt teica, ka aklums nebija viņa grēku dēļ.

Nodaļas beigās daži farizeji vēl apgalvo, ka nav akli, un Jēzus uz to atbild: “Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, — tāpēc jūsu grēks paliek.” Tā grēks pēkšņi atklājas redzīgajos, tajos, kas ir pilnīgi pārliecināti, ka viņi redz, un ka nav grēcinieki kā dziedinātais un viņa dziedinātājs. (Kā ar mums — “uzticīgo atlikumu”?)

Šeit atklājas, ka grēks ir apzināta rīcība — apzināta atteikšanās atzīt Jēzu par Dieva Dēlu un atteikšanās atzīt Viņa darbus, ka tie ir no Dieva. Cilvēki viens pēc otra aizver acis, lai varētu turpināt iesākto dzīvi. Bet vajadzēja darīt pretējo — vajadzēja atvērt acis. Viņi neapžilbtu, bet tiktu glābti.

Zīme ticībai

Ievērosim, ka būtiskākais šajā stāstā nav aklā vīra dziedināšanas brīnums, jo Jānis to nenosauc par brīnumu, bet par zīmi. Zīme norāda uz kaut ko aiz sevis, tā norāda uz to, ko nozīmē satikšanās ar Jēzu. Par to lasām 10. nodaļā:

“Daudzi viņu starpā sacīja: “Viņā ir velns, Viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs Viņu klausāties?” Citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?” (Jņ. 10:20-21)

Bija fakti un bija vajadzīgs kāds izskaidrojums. Kas ir Jēzus Kristus? — pasaules gaisma vai velna apsēsts?

Farizeji vairs nespēja noliegt, ka vīrs bijis akls, to apliecināja gan kaimiņi, gan paša vīra vecāki. Bet viņi centās novirzīt uzmanību no Jēzus uz Dievu. 24. pantā lasām:

“Pēc tam viņi otrreiz pasauca cilvēku, kas bija neredzīgs bijis, un sacīja viņam: ‘Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.’”

Tāpat kā samariete pie akas pamazām iepazina savu sarunu biedru, arī dziedinātais vīrs pamazām pieaug atziņā par to, kas viņu ir dziedinājis. Vispirms 11. pantā viņš ir “Cilvēks, kuru sauc Jēzus”, tad 17. pantā “Viņš ir pravietis.” 33. pantā viņš skaidri saskata, ka Jēzu nevar nošķirt no Dieva, tāpēc viņš skaidri pasaka — “Viņš ir no Dieva”. Ir pilnīgi skaidrs, ka spēks, kas viņu dziedināja, bija no Dieva, bet smiltis un siekalas, un rokas, kas viņam pieskārās, bija Jēzus. Viņš nesaprot, kāpēc farizejiem ir problēma atzīt šos faktus: “Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt.” 38. pantā dziedinātais jau atzīst Jēzu par Kungu — un To pielūdz.

Jēzus šo pārmaiņu raksturo sekojošiem vārdiem: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.” (9:39).

Farizeju problēma nebija tā, ka viņi nespēja savienot Dieva spēku ar Jēzus rīcību, bet gan viņu nevēlēšanās to darīt. Jēzū bija kaut kas tāds, no kā viņi vēlējās izvairīties. Farizeju aklums, atšķirībā no aklā vīra akluma, bija grēka rezultāts, jo tas bija viņu apzinātas izvēles sekas.

Šajā notikumā Jēzus atklāj to, ko nozīmē būt patiesam israēlietim — ko nozīmē kalpot Dievam. Tas nozīmē nest dziedināšanu un strādāt pie jaunas radības. Ja tas ir tā, tad pieķeršanās pie sistēmas, kas izslēdz citus cilvēkus no tās vidus, ir patiess aklums. Tas nozīmē izsaukt spriedumu, kuru esi pasludinājis citiem, pašam uz sevi.

Šeit mēs redzam, ka Dievs raugās uz cilvēkiem citādāk, nekā mēs. Mēs raugāmies uz ārieni, jo tas ir viss, ko mēs redzam. Bet Dievs raugās uz sirdi, kā to atklāja Samuēls, kad visi Isaja dēli tika vesti viņa priekšā, lai viņš Dieva izraudzīto svaidītu par nākamo Israēla ķēniņu. Samuēls meklēja tādu, kas būtu līdzīgs Saulam izskatā — liela auguma, spēcīgs karavadonis.

Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” (1. Sam. 16:7)

Bet Dievs izraudzījās visjaunāko no Isaja dēliem un lika Samuēlam to svaidīt par ķēniņu, kaut arī Sauls vēl aizvien bija tronī. Tas bija tikpat pārdrošs solis kā tas, ka Jēzus atdarīja aklajam acis sabatā.

Kā cilvēks kļūst redzīgs? Vispirms tas dzird Jēzus balsi un paklausa tai, tad seko Viņam. Par to Jēzus runā 10. nodaļas sākumā līdzībā par labo ganu un avīm. Vispirms avis dzird balsi, tad tās pazīst to, un visbeidzot seko tai. Lai dzirdētu, ir vajadzīga dzirde, lai sekotu, ir vajadzīga redze.

Mirklis un dzīve

Šis stāsts ir par acumirkli dzīvē un turpmāko dzīvi. Bija kāds mirklis, kad kāds pieskārās jums un jūs dziedināja, atvēra jums acis. Pārējais jau ir dziesma:

Ak, mīlestība bezgalīga…

Ja Dievs pieskaras kādam cilvēkam, tad citi to uzreiz pamana. Un protams, ka tiek uzdoti jautājumi: Kur tu tobrīd biji? Ko darīji? Ko Viņš tev darīja? Kā tu izskaidro savu jauno dzīvi, jauno “es”, jauno skatu? Kā tu izskaidro to, par ko mēs skaidri zinām, ka tas tā nevar būt?

Ir lietas dzīvē, ko nekad nevar izskaidrot. Tāpēc varam raudzīties uz šo stāstu kā uz diviem laikiem — kā bija toreiz un kā ir tagad. Kādi mēs bijām tolaik un kādi esam tagad. Kas mēs bijām tolaik un kas esam tagad. Pats Dieva pieskāriena mirklis varbūt pat nav tik būtisks kā izmaiņa, ko tas ienesa.

Atzīsimies godīgi — dažreiz Dieva pieskāriens mūsu dzīvē ienes daudz neskaidrību un varbūt pat jucekli: “Kā Dievs tevi dziedināja?” — “Viņš paņēma zemi, sajauca ar siekalām un uzsmērēja uz acīm…” Vai skan pārliecinoši? Tas, ka jums bija īpašs piedzīvojums ar smiltīm, kas sajauktas ar siekalām, nenozīmē, ka citi vairs neslaucīs smiltis no kurpēm, uzskatot tās par svētām. Tas ir jūsu personīgais piedzīvojums!

Ievērojiet, ka dziedinātais cilvēks nespēj aprakstīt dziedināšanas brīnumu tā, la visi būtu apmierināti, bet viņš atkārtoti uzsver, ka bija akls, bet tagad ir redzīgs. To neviens nevar noliegt. Tāpēc reizēm lietderīgāk ir koncentrēties uz atšķirību starp jūsu iepriekšējo dzīvi un pašreizējo: reiz es biju tāds, bet tagad šāds. Reiz es visu redzēju tā, bet tagad šitā. Agrāk es ticēju tam un tam, bet tagad es ticu Jēzum. Reiz es dzīvoju tā kā akls, bet tagad es esmu iemācījies saskatīt zināmas lietas. Manas acis ir kļuvušas redzīgas, un lūk, ko es redzu. Tie ir stāsti, ko der liecināt gan draudzē, gan ārpus tās.

Aplieciniet Jēzu, nevis izskaidrojiet to. Mēs varam teikt, ka Jēzus dziedināja šo cilvēku, bet mēs nekad nevarēsim izskaidrot, kā. Tomēr rezultāts ir visiem redzams. Ja reiz esam dziedināti, tad dzīvosim tā, kā Kristus to sagaida no gaismas bērniem. Āmen.