Pārdomas par vienlīdzību draudzē

Ik pa laikam mēs no jauna sastopamies ar jautājumu par dzimumu vienlīdzību draudzē. Mēs diskutējam par to, vai sievietes drīkst ordinēt (iesvētīt kalpošanai), vai sievietes drīkst būt draudzes vadītājas. Tā kā draudze nav cilvēku veidota organizācija, bet kristīgās draudzes autors ir Jēzus Kristus (Mateja ev. 16:18b) un Ap. Pāvils daudzkārt draudzi pielīdzina Kristus miesai, tad ir vērts pārdomāt šo jautājumu Kristus augšāmcelšanās kontekstā.

Sadraudzība

Apustuļa Pāvila vēstule efesiešiem aplūko sadraudzības un kalpošanas aspektu.

Efesiešiem 4:11–27

Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.

Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam. Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus. Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā.

Tad nu es jums piekodinu — Tas Kungs ir mans liecinieks — vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinā tības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva, zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību.

Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies; jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū, ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi. Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.

Vēstulē romiešiem 6. nodaļā Ap. Pāvils liek draudzes locekļiem domāt par to, ko nozīmē kristības un Kristus augšāmcelšanās:

Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam.

Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm!(Romiešiem 6:9–12)

Grieķu valodā 11. pants skan šādi: “Tāpat rēķiniet (λογίζομαι—skaitiet kopā) arī jūs attiecībā uz sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” Apustulis aicina kristiešus domāt, ko nozīmē būt kristītam, ko nozīmē Kristus nāve un augšāmcelšanās, un pamatojoties uz mūsu nāvi un augšāmcelšanos līdz ar Jēzu Kristu kristībās, domāt kā jāizmainās mūsu dzīvei. Te Apustulis Pāvils sniedz piemēru, kā tas varētu izskatīties dzīvē:

Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā. No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem. Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai.

Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis. (Efesiešiem 4:28–32)

Bībelē tas skan jauki, bet kā veicas mums šajā jomā? Cik daudz mēs domājam par Kristus nāvi un augšāmcelšanos, un cik mēs skaitām kopā, ko tas nozīmē praktiskā dzīvē?

Jautājums par vienlīdzību draudzes vadīšanā

Aizvakar noslēdzās gadskārtējā Ģenerālkonferences Izpildkomitejas darba sanāksme, kur cita starpā tikai apspriests Ģenerālkonferences Ziemeļamerikas nodaļas (NAD) un Transeiropas nodaļas (TED) lūgums piešķirt tām izņēmumu un atļaut viņu teritorijā sievietēm ieņemt draudžu savienības vai ūnijas vadītājas amatu, neatkarīgi no ordinācijas. Izvērsās plašas debates, kur pat Ģenerālkonferences prezidents Teds Vilsons nenoturējās un uz brīdi pārtrauca vadīt sēdi, lai varētu pie mikrofona paust savu personīgo viedokli.

Pārsvarā pret šo lūgumu dot divām Ģenerālkonferences pasaules nodaļām izņēmumu bija melnādainie brāļi no Āfrikas. Viņi tajā atkal saskatīja slēptu mēģinājumu legalizēt sieviešu ordināciju. Uzstājās arī mūsu Ūnijas vadītājs Valdis Zilgalvis. Viņš norādīja, ka agrīnajā draudzē sievietes ieņēma vienlīdzīgu stāvokli ar vīriešiem, līdz ceturtajā gadsimtā viņas tika izspiestas no kalpošanas pie altāra. Vai mēs gribam iet šīs draudzes pēdās? Trans–Eiropas nodaļas vadītājs Bertils Viklanders norādīja uz problēmu pievērst Rietumeiropā jauniešus draudzei, kura šķiro cilvēkus pēc dzimuma, kamēr sabiedrība jau no bērnu dienām audzina vienlīdzīgu attieksmi pret abiem dzimumiem. Bijušais Ģenerālkonferences prezidents Jans Polsens norādīja uz risku, ja vispasaules draudze ignorēs draudzes vajadzības Amerikā un Rietumeiropā un atgādināja Izpildkomitejas locekļiem par to, ka ne vienmēr vadītājiem ir visa vara noteikt to, kuri delegāti dodas uz kongresu ievēlēt jaunus draudzes vadītājus. Diskusijas izvērsās sešu stundu garumā.

Ģenerālkonferences viceprezidente Ella Simmons vaicāja melnajiem brāļiem no Āfrikas, vai viņiem nav pārāk īsa atmiņa un vai nav jau paspējuši aizmirst, ka vēl pavisam nesen paši bija apspiesti un apspiedēji arī izmantoja Bībeles citātus, lai attaisnotu apspiešanu. Un tagad, ieguvuši brīvību, viņi nespēj to pasniegt tālāk sievietēm.

Noslēguma balsojumā 117 delegātiem par un 167 delegātiem pret abu Ģenerālkonferences nodaļu lūgums tika noraidīts. “Mēs saprotam, ka arī mūsu lūgumam atbilde ir ‘nē’,” noslēgumā teica TED vadītājs Bertils Viklanders, “Mums jādodas mājās un jāturpina lūgt.” (Avots: http://news.adventist.org)

Secinājumi

Kādus secinājumus no tā varam izdarīt? Pirmkārt, saskaņā ar šo balsojumu, šodien Elena Vaita vairs nevarētu būtu draudzes vadītāja. Skumji, ka draudzē, kuras iesākumos tik daudz un neatlaidīgi strādāja tieši sievietes, mēs esam nonākuši pie šāda balsojuma rezultāta…

Otrkārt, mēs meklējam Bībelē pierādījumus ‘drīkst’ un ‘nedrīkst’ formā. Mēs vēlamies visu saskaņā ar likumiem, būtībā mēs nespējam tikt laukā no legālisma. Mēs nemākam domāt draudzības attiecībās (Jāņa 15:15). Mēs esam gatavi kaut ko darīt, ja to prasa likums, bet ne vairāk, kā likums prasa. To var salīdzināt ar verga domāšanu, kurš sava sociālā stāvokļa dēļ paklausa kungam, bet nav ko cerēt, ka viņš darīs kaut ko vairāk par to, ko no viņa prasa. Jo viņa sirds nav tajā darbā. Brīžiem šķiet, ka draudzē ir līdzīgs gars. Svinēt vai nesvinēt Ziemassvētkus un Lieldienas? Ko likums (bauslība) saka? Ja nav pavēlēts, tad nē… Vai mēs laulības dzīvē savam laulātajam draugam arī darām tikai to, ko laulības līgums prasa? Vai nav nekad nekādas spontānas rīcības, kas atklāj prieku par otru cilvēku, par mūsu jūtām pret viņu? Vai nevēlamies izdarīt vienkārši kaut ko tādu, kas otram sniedz prieku, neskatoties uz to, ka likums to neprasa?

Atgriežoties pie tēmas par abu dzimumu vienlīdzību draudzē, jāsaka, ka gan tie, kas ir par vienlīdzību, gan viņu pretinieki, atrod daudz pantus, kurus izmantot savu uzskatu aizstāvēšanai. Un bieži vien tie ir vieni un tie paši panti, jo būtībā Jaunajā Derībā neviena vēstule nerisina šo jautājumu attiecībā uz draudzes vadību un mums nākas izmantot līdzības attiecībā uz mūsu laika problēmu.

Kristus augšāmcelšanās nozīme

Un tomēr Bībelē ir kaut kas, kas runā daudz skaļāk par ‘drīkst’ un ‘nedrīkst’, un tā ir Kristus augšāmcelšanās. Tieši teoloģija par Kristus augšāmcelšanos ļauj mums saprast šo jautājumu.

Bībelē teikts, ka Kristus ir otrais Ādams pār kuru nāvei vairs nav varas. (1. Korintiešiem 15:42–57 (īpaši 45.–48. pants)) No tā secinām, ka Jēzus Kristus ir tāds pats kā pirmais Ādams pirms grēkā krišanas.

Un tagad rēķināsim, skaitīsim kopā, ko tas nozīmē: Ja mēs līdz ar Kristu esam miruši grēkam un augšāmcēlušies jaunai dzīvei Kristū (Rom. 6:11–13), tad mēs jau tagad sākam baudīt debesu dzīvi, sākam dzīvot “debesīs” (Ebr. 12:22–24 un Efesiešiem 2:6 un 3:15; Fil. 3:20). Tas nozīmē, ka Ēdenes dārzā uzliktais lāsts Kristū ir atcelts un ikviens, kas ir tērpies Kristū, ir patiess Dieva bērns kā Ādams un Ieva—pirms grēkā krišanas. Un tas nozīmē, ka…

“Jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. Bet, kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma.” (Gal. 3:27–29).

Kristus nāve un augšāmcelšanās izmaina visu. Visi ticīgie iegūst garīgās dāvanas (neatkarīgi no dzimuma), visi iegūst priesterību — arī neatkarīgi no dzimuma! (Vecajā Derībā priesteri varēja būt tikai vīrieši). Apvelkot Kristu, vairs nav atšķirības starp jūdiem un pagāniem, starp vīriešiem un sievietēm. Kristū mēs visi kļūstam vienādi debesu valstības mantinieki un jau tagad sākam baudīt debesu labumus. Ja mēs vairāk domātu par Kristus augšāmcelšanās nozīmi, tad, iespējams, draudzes attieksme pret sievietēm būtu citādāka un balsojuma rezultāts par vienlīdzību būtu bijis pavisam citādāks. Mums jāmācās domāt, ko nozīmē Kristus augšāmcelšanās un jāmaina sava attieksme, nevis jāpieloka Evaņģēlijs saviem uzskatiem. Es ceru, ka reiz līdz tam nonāksim—pirms Kristus otrās atnākšanas!

Jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū, ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. (Efes. 4:21–24)

Kad mēs mācāmies apvilkt jauno cilvēku, “kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā”, mēs visi kopā veidojam Dieva namu. Apustulis Pēteris raksta:

Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. (1.Pētera 2:4–5).

Patiesais Dieva templis

Šos tik dažādos akmeņus, kas veido vienu celtni, satur kopā Dieva Gars, kā cements.

Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. (Efesiešiem 2:19–22)

Draudzi kopā satur nevis radu saites, dažu cilvēku draudzība vai kopēji vaļasprieki, hobiji, bet Dieva Gars. Tāpēc draudze nevar būt vienveidīgu cilvēku klubs, tai ir jāsniedzas daudz tālāk un dziļāk, liecinot par Dieva radības daudzveidību un krāšņumu un atklājot jaunas attiecības Jēzū Kristū. Dievs savieno tik dažādos dzīvos akmeņus savā celtnē ar sadraudzības “cementu”. Apgriežot metaforu otrādāk, Svētais Gars ir “smērviela”, kas samazina berzi, kas citādāk ātri vien izjauktu templi. (Reinder Bruinsma, The Body Of Christ. (Review and Herald, 2009.) 55. lpp.)

Kā pārdomas un izpratne par Kristus augšāmcelšanos izmaina mūsu savstarpējās attiecības un mūsu apziņu par vienlīdzību kristīgā draudzē? Augšāmcelšanās nav tikai vēsturisks fakts, tā ietekmē mūsu dzīvi un savstarpējās attiecības arī šodien. Tai ir jāatbalsojas mūsu domāšanā un rīcībā. Tā liek mums atkal un atkal pārvērtēt mūsu uzskatus, stereotipus, un liek vēlreiz meklēt Dieva prātu Rakstos un lūgšanās, atzīstot, ka mums vēl ir garš ceļš ejams, līdz “sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.”