Sludināt evaņģēliju…

Šodien gaisa temperatūra nokrita līdz -28°C, tāpēc dievkalpojuma zālē mums nebija pārāk silti. Neskatoties uz divas dienas ilgiem centieniem sasildīt telpas, dievkalpojums notika +6°C temperatūrā.

Bet tas netraucēja kopā lasīt un pārdomāt apustuļa Pāvila padomus evaņģēlija sludināšanā. Pirmajā vēstulē korintiešiem 9:16–23 lasām:

Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs.
Kas tad ir mana alga? Ka es sludinu evaņģēliju bez maksas un nelietoju savas tiesības, ko man dod evaņģēlija sludināšana. Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.
Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības.
Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības.
Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu. Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā.

Pāvils apliecina, ka sludināšanas uzdevumu viņš ir saņēmis no Kunga, līdz ar to viņš atsakās no algas par šo darbu, lai viņa alga būtu pēc iespējas plašāka evaņģēlija sludināšana. Lai būtu neatkarīgs no cilvēkiem, Pāvils strādāja citu darbu, kas nodrošināja viņam iztiku. Tai pat laikā neaizmirsīsim, ko Pāvils raksta 14. pantā: “Tāpat arī Tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija.”

Šeit mums ir būtiska mācība: Pāvils atsakās no viņam dotās privilēģijas par labu tiem, kuriem jāatsaucas Evaņģēlija vēstij. Viņam ir visas tiesības prasīt sev atalgojumu par savu kalpošanu, bet viņš to nedara un paskaidro savus motīvus. Līdzīgi Pāvils risina arī jautājumu par elkiem upurētas gaļas ēšanu. Mēs zinām, ka elki nav nekas, līdz ar to mēs varam ēst to, kas upurēts elkiem.

“Ēdiens mūs netuvinās Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami. Bet pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību.”

Šeit mums jāapstājas un jāpadomā. Kā mēs izmantojam savu brīvību? Vai mēs esam kaut ko aizlieguši sev, lai netaptu “vājajiem par piedauzību”? — pārdomāsim šo jautājumu un uzrakstīsim vismaz 3 gadījumus, kad esam atteikušies no savas brīvības par labu kādam, kas ticībā vājāks. (Ko darīt tad, ja nekad neesam tā rīkojušies? — nospraudiet sev konkrētu mērķi, kur un kā jūs to varētu darīt! Pierakstiet to savā kalendārā vai lūgšanu dienasgrāmatā.)

Mēs redzam, ka Pāvils atteicās no vietējo ļaužu finansiāla atbalsta, bet neaizmirsīsim, ka viņš pieņēma palīdzību no citām draudzēm, kurām tobrīd nekalpoja, kā to redzam no Filip. 4:10–19.

Mūsdienu kontekstā to varētu pielīdzināt misionāra darbam, kur misionāra iztikas līdzekļus nodrošina draudze, kas viņu sūta, lai vietējie iedzīvotāji, kam misionārs sludina, netiktu apgrūtināti. Tam ir vairākas priekšrocības — iespēja izsargāties no centieniem ietekmēt sludinātāju ar finansiālu līdzekļu palīdzību, izsargāšanās no apsūdzībām finansiālu līdzekļu nepareizā izmantošanā vai arī evaņģēlija sludināšanā savtīgos, mantiskos nolūkos.

(Attiecībā uz algotiem kalpotājiem — draudzei nav jādomā, ka tā maksā mācītājam algu. Draudze nemaksā mācītājam, tā nodrošina viņu ar līdzekļiem, lai viņš būtu spējīgs brīvi kalpot.)

Tālāk Pāvils skaidro savu pieeju sludināšanai — jūdiem viņš ir tapis kā jūds, tiem, kas zem bauslības kā tāds, kas stāv zem bauslības; tiem, kas bez bauslības, kā tāds, kas bez bauslības un tiem, kas vāji, viņš ir tapis kā vājš, lai mantotu vājos. Šeit ietvertas 4 grupas: jūdi un proselīti, pagāni un ticībā vājie draudzes locekļi. Ievērosim, ka arī jūdiem ir nepieciešams dzirdēt evaņģēlija vēsti, jo tikai Kristū visi Vecās Derības apsolījumi sasniedz savu patieso jēgu. Tikpat svarīgi Pāvilam ir arī ticībā vājie kristieši, kuriem ir jāiesakņojas Kristū, līdz viņu ticība vairs nav atkarīga no citu cilvēku rīcības.

Šeit nav runas par to, ka Pāvils atteiktos no kādiem pamatprincipiem, lai kā hameleons mainoties atbilstoši mirkļa situācijai, mantotu sekotājus. Šajos pantos Pāvils norāda uz jautājumiem, kas vairāk attiecas uz “pelēko zonu” — uz lietām, kas nav izteikti kristīgas vai nekristīgas. (1. Kor. 8:1–11:1). Pāvils šeit nesaka: “zagļiem es esmu kļuvis kā zaglis” vai “laulības pārkāpējam es esmu kļuvis kā laulības pārkāpējs”. Bet tajās jomās, kuras mēs varētu klasificēt kā “pelēkās zonas”, tādas kā elkiem upurētas pārtikas ēšana, Pāvils tiecas būt iejūtīgs pret vietējās kultūras tikumiem, lai nekas netraucētu sludināt un pieņemt evaņģēlija vēsti. Šeit redzam, ka ne viss attiecīgajā kultūrā ir ļauns, viņš pielieto evaņģēlija kontekstualizāciju — pielāgošanu vietējiem apstākļiem, mainot evaņģēlija vēsts formu tieši tāpēc, lai saglabātu saturu. Pāvils ir pārliecināts, ka tieši tas ļaus cilvēkiem labāk saprast vēsti un pieņemt to.

Diemžēl daudzos gadījumos kristieši ir jūtīgāki pret savas draudzes locekļu legālismu un ir noraidījuši visus vietējās kultūras parašas, atsvešinot sevi no tiem ļaudīm, kurus viņiem vajadzēja mantot Kristum.

Pāvila evaņģēlija sludināšanas metode vairāk atgādina “draudzības evaņģēliju” — viņš nostājas kopā ar neticīgajiem, vērtējot viņus kā būtnes, kas radītas pēc Dieva tēla un līdzības un ne tikai kā perspektīvus jaunatgrieztos. Un tad, kad esam iepazinuši konkrētā cilvēka cerības un bailes, mēs varam kontekstualizēt evaņģēlija vēsti tādā veidā, kas vislabāk uzrunā konkrēto cilvēku.

Piemēram, lai labāk izskaidrotu Korintas ļaudīm kā viņš vēlas, lai viņi rīkotos, Pāvils cenšas būt grieķis grieķiem, izmantojot tos tēlus, kurus vislabāk saprot attiecīgā tauta. Bībeles pētnieki ir ievērojuši, cik bieži Pāvils izmanto šos tēlus savās vēstulēs (Filip. 3; 2. Tim. 4; Ebr. 12 u.c.), kamēr evaņģēlijos Jēzus neko tādu nepiemin. 581. g.p.m.ē. korintieši ieviesa Istmijas spēles. Nacionālais festivāls notika reizi divos gados par godu dievam Poseidonam un piesaistīja visu grieķu sabiedrības uzmanību. Pāvils atsaucas tieši uz šīm spēlēm. Dzīvodams divus gadus Korintā, viņam bija iespēja redzēt šīs spēles klātienē. Šajās spēlēs sportisti cīnījās piecos sporta veidos: skriešanā, lēkšanā, diska mešanā, boksā un laušanās. Kā balvu tajās uzvarētājam pasniedza priežu zaru vainagu. Citviet Pāvils atsaucas uz grieķu dzejniekiem, piemēram, Ap. d. 17. nodaļā Pāvils atsaucas uz diviem grieķu dzejniekiem.

“Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.” (28. pants)

Lūk, kā skan šīs dzejas rindas oriģinālā:

“Viņi izveidoja tev kapu, ak augstais un svētais — krētieši, kas aizvien melo, tie ir nikni kā zvēri, slinki kā maisi! Bet tu neesi miris; tu esi dzīvs un dzīvo mūžīgi, jo tevī mēs dzīvojam un rosāmies, un esam.”
(Poēma «Cretica», autors Epimenides (aptuveni 600. gads pirms Kristus))

Otrs fragments ir no 4. g.s. pirms Kristus grieķu dzejnieka Aratus:

“Sāksim ar Zevu, kuru mēs mirstīgie nekad neatstājam neslavētu.
Jo katra iela, katrs tirgus laukums ir Zeva pilns.
Pat jūra un osta ir viņa dievības pilna.
It visur ikviens ir parādā Zevam.
Jo mēs patiesi esam viņa cilts.” («Phaenomena» 1-5).

No kurienes Pāvils zināja šo dzeju? Šķiet, ka paralēli Svēto Rakstu studijām, viņš bija lasījis daudz vairāk nekā tikai garīgo literatūru. Un mācēja saskatīt tajā pavedienus, kurus var izmantot, lai veidotu savstarpēju sapratni.

Vai mēs šodien izmantotu šādu dzeju, lai sniegtu vēsti par Kristu? Kā ar kaut ko latviskāku, piemēram, Lāčplēsi? Vai kaut ko mazliet modernāku, piemēram, filmu “Matrix”, “Terminators–3”, “2012”? Reizēm šķiet, ka Gabriēls vai kāds cits Dieva eņģelis piestrādā uz pusslodzi Holivudā, izraugot filmām tēmas, kas paver iespējas runāt par Bībeles vēsti…

Vai mēs zinām, kas notiek mūsu kultūrā, lai rastu kādus kopīgus krustpunktus vēstī par Pestītāju? Cik efektīva ir mūsu liecināšana un ko darām, lai tā kļūtu efektīvāka?

“Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs. Kas tad ir mana alga? Ka es sludinu evaņģēliju bez maksas un nelietoju savas tiesības, ko man dod evaņģēlija sludināšana. Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.”

Domāsim par iespējām sludināt evaņģēliju mūsu kultūras kontekstā. Nospraudiet sev trīs mērķus, lai to sasniegtu! Ierakstiet tos savā kalendārā vai lūgšanu dienasgrāmatā, domājiet par tiem, lūdziet un īstenojiet dzīvē! — “lai pēc iespējas daudzus mantotu.” Āmen.