Vasarsvētki

Tuvojas Vasarsvētki. Vai zināt, kas tie ir par svētkiem? Ebrejiem tie bija ne tikai pirmās ražas, bet arī derības slēgšanas un bauslības saņemšanas svētki. Dievs izveda Israēla tautu no Ēģiptes verdzības, veda tos uz Sinaja kalnu, kur slēdza derību ar Israēla tautu. Šīs derības pamats bija 10 baušļi. Tautai katru gadu bija jāsvin gan Pasha — izvešana no Ēģiptes, gan derības slēgšanas svētki.

Lasot evaņģēlijus, redzam, ka Jēzus aizvietoja visus Vecās Derības simbolus, kas tikai norādīja uz Viņu, ar sevi. Vakarā, sēdot kopā ar saviem vistuvākajiem mācekļiem pirms savas apcietināšanas, Viņš aizvietoja Pashas jēru ar sevi. Pasniegdams mācekļiem vīna kausu, Viņš teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas.” (Lk. 22:20). Līdzīgi senajam Israēlam, kuru Dievs izveda no Ēģiptes verdzības, Jēzus atbrīvoja mūs un izved no verdzības grēkam, samaksājot par mums ar savām asinīm. Viņš slēdz ar mums jaunu derību Viņa asinīs. Un kur senais Israēls saņēma bauslību, Jēzus Jāņa evaņģēlijā apsola Svēto Garu:

“Ja jūs mani mīlat, turiet manus baušļus. Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos. Es neatstāšu jūs bāreņus, es nākšu pie jums.” (Jņ. 14:15–18)

Aizgājis pie Tēva, Jēzus sūtīja Svēto Garu. “Tāpēc ir sacīts: uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem.” (Ef. 4:8)

Svētā Gara dāvana kristīgai draudzei uz zemes apliecina, ka Debesīs Dievs ir pieņēmis Kristus upuri par mūsu grēkiem, ka esot Kristū, arī mēs esam iegājuši Debesīs (Ef. 1:3; 2:6-7).

Nesen žurnāla “Adventes Vēstis” mājas lapā tika publicēta intervija ar Adventistu Baznīcas Transeiropas nodaļas izglītības un sludinātāju departamenta vadītāju Danielu Dudu. Uz jautājumu “Ko līdzās citiem kristiešiem šodien nozīmē būt Septītās dienas adventistam?” viņš atbildēja sekojoši:

Droši vien vairākums adventistu teiktu, ka tas nozīmē gaidīt drīzo Jēzus atgriešanos, ievērot sabatu, veselīgu dzīves veidu un desmitā maksāšanu. Respektīvi, tās būtu lietas, kuras mēs darām un kuras nedarām. Tomēr es personīgi tam īsti nepiekrītu. Tiesa, es ne mirkli nešaubos, ka tās ir svarīgas lietas. Nedaudz citā kontekstā Jēzus teica, ka “vienu jums bija darīt un otru neatstāt”. Taču problēma ir apstāklī, ka tā mēs koncentrējamies uz to, ko darām, bet, lasot Evaņģēliju, pamanīsim, ka Jēzus koncentrējas uz to, kas mēs esam, nevis ko darām. Tas, ko tu dari, ir svarīgi, bet noteicošais ir tas, kas tu esi. Visas Vecās derības pamatdoma ir apvienota vārdos “mīli Dievu un savu tuvāko”. Tāpēc man ir jāuzdod sev jautājums – vai tas, ka es gaidu Jēzus atnākšanu, turu sabatu utt., dara mani par vēl mīlošāku, vēl laipnāku, vēl saprotošāku un vēl kalpot gribošāku personu? Jo patiesībā tieši tāds ir kristietības mērķis – mīlestība, miers un prieks.”

D.Duda ir sapratis kristīgās ticības būtību. Jautājums ir ne tik daudz ko mēs darām vai nedarām, bet — kas mēs esam? Tātad, kas ir mūsu identitāte?

Bībele liecina, ka iesākumā Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības — Viņš radīja vīrieti un sievieti, svētīja tos un lika tiem piepildīt zemi, un rūpēties par šo pasauli. Diemžēl cilvēks krita grēkā, atsakoties no Dieva un izvēloties pats būt par savas dzīves noteicēju. Dievs izraidīja cilvēkus no Ēdenes dārza un sākās pestīšanas vēsture.

2. Mozus 11:1–9

1 Visā zemē bija viena valoda un viena runa. 2 Un, kad cilvēki gāja projām no austrumiem, viņi atrada Šināras zemē ieleju un apmetās tur. 3 Un viņi teica viens otram: Iesim, veidosim ķieģeļus un apdedzināsim tos ugunī! Un ķieģeļi tiem bija par akmeņiem un zemes piķis par javu. 4 Un viņi teica: Iesim, celsim pilsētu un torni – tā virsotne lai ir debesīs! Darīsim sev vārdu, lai netiekam izklīdināti pa visu zemes virsu! 5 Un Kungs nolaidās apskatīt pilsētu un torni, ko cēla cilvēka dēli. 6 Un Kungs teica: Redzi, tie ir viena tauta, un tiem visiem viena valoda! Un tas ir tikai viņu darbu sākums! Tagad tiem nebūs nepiepildāms nekas, ko tie nodomājuši darīt! 7 Iesim, nolaidīsimies un sajauksim tiem valodu, lai viņi nesaprot viens otra teikto! 8 Un Kungs izklīdināja viņus no turienes pa visu zemes virsu, un viņi pārstāja celt pilsētu. 9 Tādēļ tās vārdu nosauca Bābele, jo tur Kungs sajauca visas zemes valodu, un no turienes Kungs izklīdināja viņus pa visu zemes virsu!

Skaidrojums
Stāsts par Bābeles torņa celšanu ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas izskaidro faktu, kāpēc pasaulē ir daudzas valodas. Otrkārt, tas izskaidro, kā šīs valodas radās — Bībele stāsta par laiku, kad visai cilvēcei vēl bija viena valoda un visa cilvēce apvienojās pret Dievu, un nolēma rīkoties pēc saviem uzskatiem. Viņi nevēlējās piepildīt visu zemi, bet dzīvot vienkopus. Atmiņā vēl bija nesenie plūdi un, ņemot vērā viņu dzīvesveidu, viņi pamatoti baidījās par jauniem plūdiem, tāpēc nolēma celt pilsētu ar torni līdz pat debesīm, kas nodrošinātu glābšanos pašu spēkiem. Ar to viņi sagādās sev vārdu. Viņi pat nespēja iedomāties, ka centieni pašiem sev sagādāt vārdu atsvešina viņus vienu no otra. Atcerēsimies, ka sagādāt vārdu, kurā vienot cilvēci, bija Dieva prerogatīva.

Un Kungs teica: Redzi, tie ir viena tauta, un tiem visiem viena valoda! Un tas ir tikai viņu darbu sākums! Tagad tiem nebūs nepiepildāms nekas, ko tie nodomājuši darīt!

Dievs sajauca viņu valodu, viņi mitējās celt torni un izklīda pa visu zemes virsu. Lasot tālāk Bībeli, redzam, kā Dievs risina grēka un tā radīto seku problēmu. Dievs sūtīja savu Dēlu, lai atklātu savu mīlestību uz mums un atbrīvotu mūs no grēka uz visiem laikiem. Jēzus uzņēmās uz sevis mūsu grēkus un mira mūsu vietā pie krusta. Tad Viņš augšāmcēlās, parādījās mācekļiem, 40 dienas mācīja tos un tad tika uzņemts Debesīs. Aptuveni 10 dienas pēc uzņemšanas Debesīs pienāca Vasarsvētku diena.

Apustuļu darbi 2:1–21

1 Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. 2 Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. 3 Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. 4 Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. 6 Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. 7 Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? 8 Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? 9 Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, 10 Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – 11 gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus. 12 Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: Ko tas nozīmē? 13 Citi izsmejot runāja: Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.

Dzirdot mācekļus paužam Dieva varenos darbus visiem saprotamās valodās, radās jautājums — kā tas iespējams? Acīm redzot tur bija iesaistīts Dievs. Bet tādā gadījumā tas prasīja konkrētu atbildi no klausītājiem. Kad mēs negribam kaut ko pieņemt, mēs meklējam jebkuru ieganstu, lai to noraidītu. Un lūk, daži noraidīja mācekļu vēsti, sakot, ka “tie ir sadzērušies jaunu vīnu.” Tas norāda, ka ne visi vēlas pieņemt Evaņģēliju, pat ne tad, ja ir skaidri redzama pārdabiska Dieva rīcība. Šķiet, ka izsmējēji bija vietējie Jeruzalemes jūdi. Viesi, kas centās izprast notiekošo, bija hellēnistu jūdi (Ap. d. 6:1), kas bija ieradušies un apmetušies Jeruzalemē uz svētkiem. Vietējie jūdi jau vairākkārt bija dzirdējuši Jēzus vēsti un ja tie vēl nebija pievienojušies mācekļiem, tad acīm redzot nevēlējās pieņemt Kristus evaņģēliju. Visticamāk, ka viņi arī nezināja tās valodas, kurās mācekļi sludināja. Savukārt hellēnisti saprata šīs valodas bija pārsteigti par nemācītajiem galiliešiem, kas sludināja viņu dzimtajās valodās. Neskatoties uz vietējo jūdu smīkņāšanu, bija cilvēki, kas Evaņģēlija vēsti ar prieku pieņēma. Bībele liecina, ka todien Dievs draudzei pievienoja 3000 cilvēku (Ap. d. 2:41).

Ja mēs ilgojamies pēc pārmaiņām mūsu dzīvē, pēc pārmaiņām draudzes dzīvē, ja vēlamies Dieva klātbūtni visā, tas nozīmē, ka Dieva Gars skubina mūs nākt tuvāk Dievam. Tuvoties Dievam nozīmē tuvoties svētajai ugunij, kas šķīsta un pārbauda visu. Šī uguns attīra mūsu valodu, attīra mūsu dzīvi no sārņiem, tādējādi pastāvīgi uzturot Vasarsvētku liesmas mūsu dzīvē. Kad mēs visi kopā nododam savu dzīvi Svētā Gara uguns liesmai, draudze kļūst par Kristus atspulgu, attēlu šai pasaulē.

Līdz ar to Vasarsvētki iezīmē notikumu, kurā Dievs atcēla Bābeles torņa celšanas lāstu — valodu sajukumu. Bet Dievs to izdarīja ļoti oriģinālā veidā! Ja mums jautātu, kā atcelt šo lāstu, mēs ieteiktu dot visai cilvēcei atkal vienu valodu. Bet Dievs rīkojās citādāk — Dievs saaicināja kopā cilvēkus no visām tautām. Ja agrāk viņus šķīra valoda, tad tagad Dievs deva tiem vārdu, Viņš apvienoja tos Jēzus Kristus vārdā un tad sūtīja tos pa visu pasauli, lai Kristus vārdā tiktu svētītas visas zemes tautas!

Vasarsvētkos Dieva Gars uzsāka reformāciju, skaidrojot Rakstus katra cilvēka dzimtajā valodā. Ja mēs vēlamies dzīvot saskaņā ar Vasarsvētku vēsti, tad tas nozīmē mācīties skaidrot Rakstus, Evaņģēliju, cilvēkiem saprotamā valodā un veidā. Tas nozīmē liecināt par Dieva varenajiem darbiem mūsu dzīvē. Tas nozīmē pārstāt raudzīties uz citiem ar aizdomām un pieņemt kā brāļus un māsas Kristū. Tas nozīmē pilnīgu pretstatu Bābelei, kur katrs runāja savu un neatraduši nekā kopēja, izklīda.

Vasarsvētkos Svētais Gars apvieno mūs visus Jēzū Kristū un Viņā mēs atkal runājam vienā valodā. Mums nav jāsagādā sev vārds, jo Dievs mums ir dāvinājis savu Vārdu. Lūkas ev. 10:20 teikts, ka mūsu vārdi ir rakstīti Debesīs un Atklāsmes grāmatas 14:1 un 22:4 ziņo, ka Tēva un Jēra vārds ir rakstīts uz ikviena atpestītā pieres.

Mūsu augstākais mērķis ir uzticēties Dievam — tā ir ticība, no kuras cilvēce atteicās Bābelē, izvēloties neatkarību no Dieva un ticību pašiem sev — Vasarsvētki nes labās vēstis par to, ka neticībā sabrukusī un izkropļotā cilvēce ir atjaunota Jēzū Kristū. Gars, kas vadīja Kristus dzīvi, kas vienoja Viņu ar Tēvu un deva spēku būt patiesam Dieva attēlam cilvēka miesā, tagad ir dāvāts arī mums. Tādējādi balsu kakofonija kļūst slavēšanas koris, murdoņa kļūst par skaidru saziņu un pat ienaidnieki var kļūt par draugiem Jēzū Kristū. Vai mēs tam ticam?

Ko Raksti saka?…
Atcerēsimies, ka tad, kad Israēlieši pabeidza būvēt Saiešanas telti, no debesīm krita uguns. Dievs mājoja Saiešanas teltī. (4. Mozus 9:15). Kad Salamans pabeidza Templi, no debesīm krita uguns. Dievs mājoja Templī. (2. Laiku 7:1-2). Un visbeidzot Vasarsvētkos parādījās liesmas un nolaidās uz ikvienu mācekli. Secinājums? (Kā Dievs bija Kristū, kad Viņš dzīvoja uz šīs zemes, tāpat Dievs caur Svēto Garu tagad iemājo ikvienā ticīgajā.) Jautājums ir, vai mēs to redzam un ticam tam?

Pirms 50 gadiem Bobs Dilans vienā no savām populārākajām dziesmām vaicāja:

Cik bieži cilvēks var aizgriezties prom,

un tēlot, ka nedzird neko, […]

Jā, un cik reižu jāskatās augšup ir tam,

līdz debesis ierauga viņš? 

Bet atbildi, draugs, ir grūti atrast tam, 

jo atbildi zin tam tikai vējš.”

Mēs varam to pārfrāzēt un vaicāt: cik reizes mums jālasa Apustuļu darbu 2. nodaļa, cik ilgs laiks paies, kamēr mēs ieraudzīsim, ko Dievs tur saka, un sāksim dzīvot saskaņā ar Rakstiem?

Ko nozīmē dzīvot saskaņā ar Rakstiem? Šīs rakstvietas kontekstā tas nozīmē atzīt to, ka Trīsvienīgam Dievam patīk dažādība — Viņam patīk pasaule, kurā ir simtiem un tūkstošiem dažādu tautu, valodu un kultūru. Dieva Gars katru cilvēku var uzrunāt individuāli, atšķirīgi. Tas nozīmē mācīties liecināt par Dievu citiem pēc iespējas saprotamākā veidā. Tas nozīmē dažādas liecināšanas metodes. Katra metode var aizsniegt un uzrunāt tikai daļu cilvēku, tāpēc nebaidīsimies no dažādības. Bet kad mūsu pašaizliedzīgajā kalpošanā visos tās atšķirīgos veidos atklāsies Dieva klātbūtne, mēs visi runāsim mīlestības valodā.

Sensenos laikos Persijā valdīja gudrs un labs ķēniņš. Viņš mīlēja savus ļaudis. Viņš vēlējās zināt, kā viņiem klājas, ar kādas ir viņu dzīves grūtības. Bieži viņš ietērpās strādnieka vai ubaga drēbēs un apmeklēja trūcīgo iedzīvotāju mājas. Neviens, kurus viņš apciemoja, neiedomājās, ka viņš ir valdnieks. Vienreiz viņš apciemoja kādu ļoti trūcīgu vīru, kurš dzīvoja alā. Viņš ēda kopā ar šo vīru viņa trūcīgo maltīti, viņš uzmundrināja trūkumcietēju. Tad viņš devās prom. Pēc kāda laika viņš vēlreiz apciemoja šo vīru, bet šoreiz atklāja, kas viņš patiesībā ir. Ķēniņš domāja, ka trūcīgais vīrs noteikti lūgs kādu dāvanu vai palīdzību, bet viņš to nedarīja. Tā vietā viņš teica: “Tu atstāji savu pili un godību, lai apciemotu mani šajā tumšajā, drūmajā vietā. Tu ēdi to pašu trūcīgo pārtiku, ko es ēdu. Tu iepriecināji manu sirdi. Citiem tu esi devis bagātas dāvanas, bet man tur esi dāvājis sevi.”

Dievs pienāca mums pavisam tuvu Jēzū Kristū—Jēzus atstāja Debesu godību, lai dāvinātu mums sevi. Aizgājis, Viņš sūtīja draudzei Svēto Garu, kas ir pie mums ik dienas, atgādinot mums par Dieva mīlestību un vadot mūs pa Dievam tīkamiem ceļiem (Jņ. 14:8). Atkārtojot Daniela Dudas jautājumu, “Vai tas, ka es gaidu Jēzus atnākšanu, turu sabatu utt., dara mani par vēl mīlošāku, vēl laipnāku, vēl saprotošāku un vēl kalpot gribošāku personu?” Lūk, te sākas pirmais solis ceļā uz atzīšanu un to, kas mēs esam, un kas mēs Jēzū Kristū varam būt.

Svētrunas sākumā mēs uzdevām jautājumu, kas mēs esam? Dieva Vārds Jāņa evaņģēlija 1. nodaļā skaidri saka, ka mēs visi, kas ticam Jēzum Kristum, esam Dieva dēli un meitas, kuros Dievs atjauno zaudēto Dieva tēlu un līdzību. Grieķu valodā šis vārds ir ikona. Citiem vārdiem, mēs esam Dieva ikonas — bieži vien sasistas un stipri sabojātas. Un tāpēc Dievs dāvina Svēto Garu, kas atjauno Dieva līdzību mūsos. Jautājums nav par to, ko mēs paši par sevi domājam, ko mēs darām vai nedarām, bet kas mēs esam Dieva darba rezultātā. Vai cilvēki ārpus draudzes, raugoties uz jums, var saskatīt Dievu? Vai esot kopā ar jums, viņi var piedzīvot Dieva klātbūtni savā dzīvē?

Lai Dieva atzīšana un Viņa miers ir arī šajā draudzē, kopīgi pielūdzot un slavējot Kungu, mīlot līdzcilvēkus un liecinot par Dieva varenajiem darbiem mūsu dzīvē, nesot Dieva Svētā Gara liesmu sirds lukturī. Āmen.