Saulainā sestdienas rītā mēs pulcējāmies uz iknedēļas dievkalpojumu. Šoreiz tas bija kas īpašs, pat grūti vārdos aprakstīt. Draudzes telpās rosība notika jau stundu pirms dievkalpojuma. Kā apliecinājums Dieva Gara klātbūtnei dievkalpojuma zālē bija ielidojis balodis, kas uzmanīgi vēroja visu notiekošo turpmāko stundu. Šoreiz bija iespēja dziedāt visiem kopā nedaudz vairāk kā parasti. Klausījāmies mācītāja Gunta Bukaldera svētrunu par mīlestību.
Šī bija mācītāja Gunta Bukaldera atvadu svētruna mūsu Limbažu draudzē:
Mīlestība nav vēl viena garīgā dāvana, bet dzīvesveids, kurā mēs praktizējam visas pārējās Dieva dotās garīgās dāvanas. Atziņa par mīlestības pārākumu var palīdzēt mums saprast, ka dzīvē ir svarīgākas lietas par to, ka man ir taisnība, vai par to, kam ir spēks un vara, vai kam pienākas visa cieņa un gods. Ja viss, kas notiek draudzē, nav darīts mīlestības garā, tad visas garīgās sarunas, zināšanas, dievbijība un pašuzupurīgā došana ir pilnīgi nekas.
Mīlestība nav vienlīdzīga citām dāvanām, uz to norāda tās pastāvēšana arī nākamā laikmetā. Kamēr vien pastāv šī laikmeta ierobežojumi, pat Svētā Gara tiešā klātbūtnē mēs atzīstam un pravietojam nepilnīgi! Pravietošana, runāšana dažādās valodās un zināšanas visas ir nepilnīgas un raksturo šī laikmeta neobjektivitāti, bet pienāks laiks, kad tās visas zudīs. Bet “Mīlestība nekad nebeidzas”. Būtībā tā ir vienīgā, kas raksturo nākamo laikmetu. Īpaši to izceļ 1.Kor. 13:8 beigās teiktais, ka pat “atziņa zudīs”.
Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. (1.Kor. 13:8)
8. nodaļas sākumā apustulis Pāvils norāda, ka “zināšanas rada augstprātību, bet mīlestība – tā veido cilvēku”, bet 13. nodaļā norāda, ka mūsu miglainais ieskats lietās un attiecībās ar Dievu kādu dienu pārvērtīsies par skatu vaigu vaigā un mūsu daļējās zināšanas kļūs pilnīgas. Pāvils apliecina, ka tagad mēs nepazīstam pat paši sevi, tikai pēc Kristus otrās atnākšanas mēs pa īstam iepazīsim sevi un, protams, arī Kristu — kad skatīsim Viņu “vaigu vaigā” (1.Kor. 13:12).
Šī nodaļa vēstulē korintiešiem atklāj, cik neiedomājamu brīvību, kādas dāvanas un iespējas Dievs mums visiem ir devis, lai mēs noskaidrotu, ko nozīmē mīlēt tā, kā Viņš ir mīlējis. Pāvils vēlas, lai korintieši, un arī mēs, ikdienas attiecībās ņemtu vērā to, kas notiks nākotnē. Lai mūsu zināšanas par nākamo laikmetu nosaka mūsu savstarpējās attiecības šodien, lai mūsu attiecības nosaka mīlestība, nevis lietas, kas drīzi izbeigsies. Un vēstule noslēdzas ar tādu kā paradoksu, ka beigās mums paliek tikai tas, ko esam atdevuši prom.
Pēc svētrunas bija Svētais Vakarēdiens, kurā pārdomājām Jēzus krusta ciešanas 22. psalma gaismā un Jēzus krusta nopelnu kā pamatu kristīgās draudzes vienotībai. Dievkalpojuma otrajā daļā pētījām Bībeli un pārrunājām apcerējuma nedēļas tematus.
Sestdienas dievkalpojuma noslēgums bija īpaši emocionāls un neaizmirstams. Pateicāmies mācītājam Guntim par paveikto septiņu gadu laikā Limbažu draudzē un novēlējām veiksmīgu kalpošanu Smiltenes un Strenču draudzēs. Tas nozīmē, ka turpmāk tiksimies retāk, bet gaidīsim ciemos!
Pēc pāris kopīgu fotomirkļu iemūžināšanas baudījām svētku mielastu. Pavadījām laiku sarunās pie bagātīgi klāta galda ar kūkām un spirdzinošu sulu.
G. Bukalders
You must log in to post a comment.