Jaunas attiecības Kristū

(Sv. Vakarēdiena dievkalpojums)

Nesen lasīju par kādu interesantu notikumu uz kuģa. Kāds vīrs ceļoja no Amerikas uz Eiropu ar lielu transatlantisko okeāna laineri. Uzkāpis uz klāja, viņš sev par sarūgtinājumu atklāja, ka viņam nāksies dalīt kajīti ar vēl kādu pasažieri. Nolicis bagāžu, viņš devās pie kuģa vecākā stjuarta un apjautājās, vai viņš nevarētu atstāt savu zelta pulksteni un citas vērtslietas kuģa seifā. Viņš paskaidroja, ka parasti tā nedara, bet šoreiz viņam nākas dalīt kajīti ar vēl vienu pasažieri, un spriežot pēc viņa izskata, šis cilvēks nešķiet godīgs.

Vecākais stjuarts pieņēma vērtslietas un apliecināja rūpes par pasažiera mantu drošību: “Viss kārtībā, cienītais kungs. Es parūpēšos par jūsu vērtslietu drošību. Arī otrs kungs no jūsu kajītes nesen bija te šī paša iemesla dēļ!”

Reizēm mēs tiesājam cits citu, vērojot otra cilvēka ārieni, bet izrādās, ka abi esam vienādi. Šodien atvērsim Bībeli un ieskatīsimies Dieva piedāvātajā attiecību uzlabošanas risinājumā.

Jeremijas 18:1-6

1 Šis ir tas vārds, kas nāca pār Jeremiju no Tā Kunga:
2 “Celies un ej podnieka namā, tur Es tev došu Savus norādījumus!”
3 Tad es iegāju podnieka namā, un redzi, viņš kaut ko darināja ar savu podnieka ripu.
4 Un, kad trauks, ko viņš darināja, neizdevās, kā tas ar mālu podnieka rokās gadās, tad viņš pataisīja no tā citu trauku, kā tas viņam tieši patika.
5 Tad atskanēja man atkal Tā Kunga vārds un man sacīja:
6 “Vai tad Es nevaru ar jums, Israēla nams, tāpat darīt kā šis podnieks?” saka Tas Kungs. “Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat Manā rokā, Israēla nams.

Jeremija, skatoties uz podnieku, sadzirdēja Dievu runājam uz viņu. Šī ir ļoti spilgta līdzība, jo podnieka darbs pirmām kārtām ir netīrs. Dievs sniedza Jeremijam atklāsmi, kurā pielīdzina sevi meistaram, kas kailām rokām un basām kājām strādā pie podnieka ripas un veido māla priekšmetus. Šajā procesā podnieks nosmērējas ar māliem. Kad es strādāju Vaidavā, es varēju vērot keramikas cehā podnieku darbā. Var teikt, ka darba dienas beigās podnieks pats ir kļuvis kā māla pika.

Tas droši vien iet tālāk par Jeremijam sniegtās līdzības mērķi, bet varbūt der padomāt, ka Dievs ļāva sev aplipt ar māliem, lai kļūtu par tādu māla “trauku”, kāds Dievam labpatīk: Jēzum atnākot uz šo zemi cilvēka miesā, Dievs beidzot darīja to, ko bija pravietojis caur Jeremiju.

Tolaik Hērods atjaunoja Dieva templi, lai apliecinātu sevi kā Israēla ķēniņu. Jēzus nāca kā patiesais ķēniņš, kas trīs dienās uzcels savas miesas templi. Vai viņa mācekļi ir gatavi izaicinājumam pievienoties patiesajam Israēla Ķēniņam?

Tolaik jūdi gatavojās cīņai pret Romiešu okupantiem, lai atbrīvotu Israēlu no pagānu apspiestības. Jēzus nāca, lai izcīnītu patieso cīņu un izvestu tautu brīvībā no grēka verdzības. Vai mācekļi būs Viņa sabiedrotie šai cīņā?

Jūdiem sabiedrībā viss koncentrējās ap ģimeni. Jēzus dibināja jaunu ģimeni, kas centrējas ap Viņu.

Dievs kā podnieks atkal novietoja mālu uz ripas un sāka veidot kaut ko jaunu. Tas bija tas pats māls, bet jauns veidojums. Jēzus uzrunāja visus, kas vēlējās kalpot Dievam:

“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas ev. 14:26-27).

Protams, ka šeit atklājas semītu izteiksmes veids, kurā lai izceltu vienu vairāk par otru, to izsaka kā pretstatu — vienu mīl, otru ienīst. Būtība ir tanī, ka šiem cilvēkiem augstākais atskaites punkts ir Dievs, Dieva Vārds. Jēzus aicina pārdomāt to, kas mums ir augstākā autoritāte, kas ir mūsu patiesais dzīves mērķis un dzīves jēga. Vai mēs vēlamies, lai Dievs mūs pārveido kā podnieks pārveido māla traukus? Vai vēlamies būt jauna radība Kristū? Kā tas izskatās praktiskā dzīvē?

Lai to uzzinātu vispirms no Bībeles piemēra, lasīsim Ap. Pāvila vēstuli Filemonam, kurā Pāvils iestājas par Filemona vergu Onēzimu, kuru Dievs caur Ap. Pāvila sludināšanu ir iesācis veidot un nav vēl pabeidzis. Šī ir visīsākā Pāvila vēstule, bet tai pat laikā tā atklāj Pāvila ģeniālo spēju samierināt divus savstarpējā konfliktā iesaistītus kristiešus. Šo vēstuli caurstrāvo patiesa mīlestība un rūpes par visiem šajā notikumā iesaistītajiem ticīgajiem un viņu turpmākām attiecībām.

Vēstule Filemonam

1 Pāvils, Kristus Jēzus gūsteknis, un brālis Timotejs mīļajam Filemonam, mūsu darba biedram, māsai Apfijai un mūsu cīņas biedram Arhipam, un draudzei, kas tavā namā; lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.
4 Es vienmēr pateicos savam Dievam, tevi atcerēdamies savās lūgšanās, dzirdēdams par tavu mīlestību un ticību, kas tev ir uz Kungu Jēzu un uz visiem svētajiem, lai tavas ticības sadraudzība kļūtu darbīga visa laba atziņā, kas mūs tuvina Kristum.
7 Man bija daudz prieka un apmierinājuma par tavu mīlestību, ka tu, brāli, esi atspirdzinājis svēto sirdis!
8 Tādēļ, kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, es labāk mīlestībā tevi lūdzu, tāds, kāds esmu, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis, — lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās, to, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man ir derīgs; viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ.
13 Es viņu gribēju paturēt pie sevis, lai viņš tavā vietā man kalpotu evaņģēlija važās; bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tavs labais darbs parādītos ne piespiesti, bet brīvprātīgi.
15 Varbūt viņš tādēļ no tevis uz brīdi bija atšķirts, lai tu viņu paturētu mūžībai, ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli, īpaši man, bet cik daudz vairāk vēl tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga!
17 Ja nu tu ar mani turi sadraudzību, tad pieņem viņu tā kā mani! Bet, ja viņš kaut kādā veidā noziedzies pret tevi vai palicis parādā, tad to pieskaiti man.
19 Es, Pāvils, to rakstu tev ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā. Patiesi, brāli, es gribētu no tevis iegūt kādu labumu Tam Kungam par godu, atspirdzini manu sirdi Kristū.
21 Es tev rakstu, uzticēdamies tev, ka paklausīsi, un zinādams, ka tu darīsi vairāk par to, ko es saku. Bet turklāt sataisies arī mani uzņemt kā viesi, jo es ceru, ka jūsu lūgšanu dēļ es tikšu jums atdāvināts.
23 Tevi sveicina Epafra, mans cietuma biedrs Kristū Jēzū, Marks, Aristarhs, Dēma, Lūka, mani darba biedri.
25 Lai Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir ar jūsu garu!

Izlasot šo vēstuli, mums paliek daudz neatbildētu jautājumu: kāpēc Onēzims aizbēga no sava kunga? Kā viņš satika Pāvilu, kurš tobrīd bija apcietinājumā? Kas notika pēc tam, kad Filemons saņēma Pāvila vēstuli? Vai viņš paklausīja Pāvila lūgumam un ieteikumam? Kā to visu vērtēja pārējā mājas draudze? Vai Pāvils ieradās ciemos, kā to plānoja? Mēs varam tikai iztēloties atbildes uz šiem jautājumiem.

Onēzima bēgšana
Iespējams, ka pirms aizbēgšanas Onēzims bija dzirdējis Pāvilu sludinām viņa kungam par to, ka Kristū nav ne verga, ne brīvā, bet visi ir vienlīdzīgi. Lai kā arī nebūtu, izskatās, ka Onēzims savas bēgšanas galamērķi izraudzījās ļoti pārdomāti. Kurš gan varēs viņu aizstāvēt no viņa kunga dusmām labāk par Ap. Pāvilu? It sevišķi tāpēc, ka Filemons bija krietni parādā Pāvilam par savu atgriešanos. Bet var būt, ka tā bija dievišķā providence, kas aizveda Onēzimu pie Pāvila apcietinājumā.

Pāvila stratēģija
Šajā vēstulē atklājas Pāvila ētikas principi dzīvē. Lai arī Pāvils un Jēzus gan kultūras, gan valodas izteiksmes ziņā bija ļoti atšķirīgi, viņi abi atsacījās valdīt pār citiem cilvēkiem pat tad, ja bija iespēja. Šajā vēstulē Ap. Pāvils atsakās no savām tiesībām izmantot savu pārākumu:

“Kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, es labāk mīlestībā tevi lūdzu, tāds, kāds esmu, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis.” (8.-9. p.)

Tā vietā viņš aicina Filemonu pārdomāt iemeslus, kāpēc viņam būtu jāieņem Onēzims:

“Varbūt viņš tādēļ no tevis uz brīdi bija atšķirts, lai tu viņu paturētu mūžībai, ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli, īpaši man, bet cik daudz vairāk vēl tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga!” (15.-16. p.)

Pāvils, zinādams, cik sarežģīta ir situācija, nelūdz Filemonu rīkoties taisnīgi, bet nostājas abiem pa vidu un aicina izrādīt mīlestību. Pāvils pat piedāvā Filemonam segt zaudējumus, ko Onēzims viņam varēja būt radījis. To viņš dara, rakstīdams kā ģimenes vecākais loceklis (9. p.)

Pāvils aicina Filemonu pieņemt savu bijušo vergu tāpat kā viņš uzņemtu Pāvilu. Tas nozīmē ne tikai izlīgšanu, bet arī veidot jaunas attiecības Kristū, uz ko visa kristīgā draudze ir aicināta. Šī iemesla dēļ Pāvils sūta vēstuli ne tikai Filemonam, bet visai viņa mājas draudzei. Filemonam būs jāpieņem lēmums visas draudzes priekšā. Lasot šo Pāvila vēstuli no Filemona skatu punkta, tā ir eleganta roku izgriešana: tā nostāda viņu situācijā, kur viņam būtībā nav izvēles, tai pat laikā neko neuzspiežot un visu spriedumu atstājot viņa ziņā.

Tāpēc šo Pāvila stratēģiju var sadalīt trīs izaicinājumos:

Šī Pāvila pieeja ir tik radikāla, ka vēl līdz šai dienai daudzi kristieši atsakās to ievērot. Mēs parasti uztveram varas struktūras draudzē kā pašas par sevi saprotamas un uztraucamies par savu autoritāti. Šķiet, ka Pāvils ignorē šādus uztraukumus un aicina izdarīt brīvprātīgu izvēli, neizmantojot savu autoritāti vai iespējas valdīt pār kādu.

Otrkārt, Pāvils spēj novērtēt Dieva vadību un klātbūtni pat šķietami visgrūtākajos apstākļos. Šī vēstule ir rakstīta no ieslodzījuma vietas. Mēs nezinām vai tā bija Roma vai Efeza, bet miers un sirsnība, kas izstarojas no šīs vēstules, šķiet plūst kā no sanatorijas atpūtas istabā rakstītas vēstules.

Ja mēs uz mirkli padomājam par savām likstām un problēmām — vai mēs spējam saskatīt tajās Dieva mieru un Viņa mīlestības pilno klātbūtni?

Treškārt, Pāvils aicina Filemonam atļaut Svētajam Garam uzsākt radikālu pārveides darbu viņa dzīvē. Viņš pauž ticību, ka draugs neuztrauksies par savu prestižu un citām ārējām lietām, bet darīs to, kas ir kristīgi pareizi.

Iespējamā Onēzima atgriešanās
Pāvils sūta šo vēstuli Filemonam un, iespējams, vēl vienu Kolosu draudzei (Kol. 4:7-9)

“Visu, kas attiecas uz mani, jums darīs zināmu mīļais brālis Tihiks, uzticamais kalps un biedrs Tā Kunga darbā. Viņu es jau tāpēc pie jums esmu sūtījis, lai jūs dabūtu zināt, kā mums klājas, un lai viņš stiprinātu jūsu sirdis, kopā ar uzticamo un mīļoto brāli Onēzimu, kas ir no jūsu vidus: tie jums visu darīs zināmu, kas šeit notiek.”

Filemonam un Onēzimam tagad būs jāmācās raudzīties vienam uz otru kā uz brāli, kurus abus mīl Pāvils, un vēl jo vairāk Dievs.

Vai Filemons uzticēsies vergam, kas ir bēdzis no viņa un kura “atgriešanās” var izrādīties tikai teātris, lai glābtu savu ādu no gaidāmā soda? Vai Filemons pieņems Pāvila aicinājumu?

Agrīnie kristīgās draudzes vadītāji šim stāstam ir devuši laimīgas beigas, sakot, ka Onēzims vēlāk kļuva par Efesas bīskapu. Vai tā tiešām bija, to zina tikai Dievs. Bībelē mums ir vēl daži stāsti ar nezināmām beigām. Piemēram, stāsts par pazudušā dēla atgriešanos — vai vecākais dēls piedeva jaunākajam un ienāca dzīrēs, vai arī palika ārpusē, dusmās zobus griezdams un uzstādams uz savām likumīgajām un morālajām tiesībām?

Praktiskā dzīvē
Plašākā mērogā tas saistās arī ar cilvēku tiesībām vai taisnīgumu darba, sociālās un citās attiecībās sabiedrībā. Pavisam drīz šis jautājums var kļūt pavisam akūts, kad Latvijā sāks iebraukt cilvēki no citām zemēm, kultūrām un ar citu reliģisko pārliecību. Kāda ir mūsu attieksme pret sveštautiešiem? Vai esam gatavi iestāties par šiem cilvēkiem tādēļ, ka Kristus mīl viņus tāpat kā mūs?

Varbūt varam aplūkot šo jautājumu daudz personiskāk. Ja raugāmies uz vēstuli Filemonam tās sākotnējā kontekstā, kur runa iet par mājas draudzi — kā mums ir ar mūsu savstarpējām attiecībām draudzē vai mājās? Vai mēs izturamies pret visiem draudzes vai ģimenes locekļiem vienādi — ar cieņu? Vai kāds nav kļuvis par mūsu kalpu, vai vēl ļaunāk — par “kājslauķi”? Esam pārdomājuši šo jautājumu? Vēstule Filemonam atgādina, ka mēs nevaram vieglprātīgi attiekties per šo jautājumu.

Mājas darbs
Uzrakstiet uz papīra visus savas ģimenes locekļus vai visus, ar kuriem dzīvojiet mājās kopā, katra cilvēka vārdu savā rindā. Tad iepretim katram vārdam uzrakstiet savu attieksmi pret šo cilvēku, bez taisnošanās. (Arī Pāvils nemeklē ieganstus, kāpēc Filemonam atraidīt Onēzimu, kaut to ir vairāk kā pietiekami daudz!) Vai nav kāda nevienlīdzīga attieksme, salīdzinot ar citiem ģimenes locekļiem? Pārdomāsim.

Grēksūdze
Bet pirms mēs dodamies mājās, lai veiktu šo uzdevumu, mēs droši vien jau apzināmies kādu cilvēku, pret kuru mūsu attiecības nav tādas, kādas Kristus tās vēlētos redzēt. Tāpēc nāksim Dieva priekšā patiesā grēksūdzē, lai varam piedalīties pie Kunga galda Sv. Vakarēdienā… Jo Sv. Vakarēdiens ir ģimenes pasākums — Dieva ģimenes kopīgs mielasts, kur Dievs ir namatēvs, kas klāj galdu.

Svētīgs, kam grēki izsūdzēti un piedoti, un tāds nāk pie Dieva galda! Āmen.