Jaunas debesis un jauna zeme

Grāmatā “Lielā izšķiršanās” Klaivs Steipls Lūiss alegoriski apraksta cilvēku ceļojumu no elles uz debesīm. Nonākuši debesīs, cilvēki šausmās atklāj, ka viņiem nav svara un viņi ir caurspīdīgi kā rēgi. Autors paskaidro, ka tikai tie, kas spēj atteikties no savām iekārēm, iegūst ķermeni un svaru. Debesīs cilvēkiem, kas dzīvo saskaņā ar šīs pasaules dzīves vērtībām, nav nekāda svara. Lūiss detalizēti apraksta kāda cilvēka rēgu, kas dzīvo savas iekāres pārņemts. Šajā alegorijā iekāre ir attēlota kā sarkana ķirzaka, kas sēž ir caurspīdīgā rēga pleca un visu laiku valdzinoši kaut ko čukst saimnieka ausī.

Rēgam ķirzakas čuksti apnīk un tā gadās, ka tobrīd viņam tuvojas Dieva eņģelis un piedāvājas iznīcināt šo ķirzaku. Diemžēl rēgs nav gatavs uz to. No vienas puses viņš vēlas atbrīvoties no šīs ķirzakas, no otras puses viņš grib paturēt šīs iekāres. Un viņš baidās, ka ķirzakas nāve reizē būs arī viņa paša nāve. Tāpēc viņš mēģina izdomāt visus iespējamos iemeslus, kāpēc eņģelim jāatstāj ķirzaka dzīva. Pēc garas diskusijas ar eņģeli rēgs beidzot piekrīt eņģelim un atļauj tam iznīcināt ķirzaku, Eņģelis sagrābj sarkano ķirzaku, tā lokās un purinās viņa rokā, bet beidzot eņģelis pārlauž tās kaklu un nomet to zemē.

Līdz ar iekāres nāvi burvība izgaist, un rēgs pēkšņi tiek pārvērsts par īstu cilvēku. Interesantākais ir tas, ka mirusī ķirzaka pārvēršas par skaistu baltu zirgu. Sajūsmā cilvēks uzlec zirga mugurā un aizjāj debesīs.

Ko Lūiss attēlo šajā stāstā/alegorijā? Rakstnieks liek mums pārdomāt, ko nozīmē nogalināt iekāri un atrast patiesu dzīves piepildījumu Jēzū Kristū. Reizēm mēs esam tik ļoti saauguši ar savām iekārēm, ka šķiet, atbrīvoti no tām, mēs mirsim. Nebūs vairs jēga dzīvei, vai arī mēs vairs nebūsim mēs. Bet patiesība ir tā, ka iekāres bojā eja nevis nogalina mūs, bet atbrīvo mūs jaunai dzīvei, kādu mēs pat nevarējām iedomāties. Tā vietā, lai mūžīgi censtos piepildīt nekad nepiepildāmās iekāres, mūsos dzimst prieks, kas centrējas Dievā. Tas ir vissvētākais prieks, kad apzināmies, ka Dievs ne tikai glābj mūs no grēkiem, bet Viņa mērķis mūsu dzīvē sniedzas daudz tālāk par šodienas realitāti — Viņš glābj mūs priekš jaunas dzīves mīlestībā, priekā, mierā, pacietībā, laipnībā, labprātībā, uzticamībā, lēnprātībā un atturībā. (Gal. 5:22).

Ielūkosimies Svētajos Rakstos un lasīsim par Dieva plānu visas cilvēces nākotnei.

Redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā. Bet priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi, Es pārradīšu Jeruzālemi priekam un tās tautu līksmībai. Un Es pats priecāšos par Jeruzālemi un līksmošu par Savu tautu. Tur vairs nedzirdēs raudāšanu, nedz sāpju kliedzienus. Tur nebūs nedz zīdaiņa, kas tikai nedaudz dienu dzīvo, nedz arī sirmgalvja, kas neizdzīvo līdz galam savas mūža dienas; kā pats jaunākais mirs tas, kas vismaz simts gadu vecumā, un kādu tikai ap simts gadu vecu mirušo uzskatīs par lāsta skartu grēcinieku.

Kad viņi uzcels namus, tad viņi tur arī dzīvos; kad viņi stādīs vīnadārzus, tad viņi arī ēdīs to augļus. Viņi necels namu, lai citi tur dzīvotu, viņi nedēstīs vīnadārzus, lai citi ēstu to augļus. Bet kā koku mūžs ir arī Manas tautas mūžs, un Mani izredzētie izmantos paši to, ko viņu rokas veikušas. Viņi nedarbosies un nepūlēsies velti, nedz arī dzemdēs bērnus agrai nāvei, jo viņi ir Tā Kunga svētīto dzimums, un viņu pēcnācēji viņiem paliks. Un notiks, pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un, kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu.

Vilki un jēri ies kopā ganos, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi. Tie nedarīs vairs nedz ļauna, nedz posta visā Manā svētajā kalnā!” saka Tas Kungs. (Jesajas 65:17–25)

Jesajas grāmatas kontekstā šī vēsts atskan cilvēkiem, kas dzīves lielāko daļu ir pavadījuši, pagriezuši muguras Dievam, kas dzīvojuši paši pēc saviem ieskatiem un savas labpatikas. Un lai arī Dievs pasludina savu spriedumu šiem ļaudīm, tomēr vārdi “Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi” ir aicinājums ienākt Dieva jaunradītajā pasaulē un piedzīvot pārmaiņu. Tas ir apsolījums, ka Dievs var izdarīt visgrūtāko — Viņš var no grēcīgā cilvēka izveidot jaunu radījumu. Tā nav radīšana no nekā, bet radīšana no cilvēku radītā haosa un jucekļa, no izpostītas dabas un visa, kas ar to saistās. Dievs apsola vēl vienu iespēju.

Ceļš uz pravietojuma piepildīšanos

Šis Jesajas pravietojums daļēji piepildījās tad, ka jūdi atgriezās no Bābeles gūsta un atjaunoja Jeruzālemi. Tomēr skaistākais, ko solīja pravietojums, nepiepildījās. 80 gadus pēc Jesajas pravietojuma par jaunām debesīm un jaunu zemi, Dievs caur Jeremiju sniedza vēsti, kas iezīmēja stingrākas kontūras kā šis pravietojums piepildīsies:

“Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, (…) Šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! — jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer. 31:31–34)

Jauna Derība Kristus asinīs

Vēl pēc aptuveni 630 gadiem Galilejas ezera krastā atskanēja vārdi: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” (Mk. 1:15) un pēc trīsarpus gadiem Dievs slēdza ar visu cilvēci jaunu derību Kristus asinīs, kas savukārt pavēra ceļu Jesajas pravietojuma piepildījumam.

Jūs atceraties Bībeles vēsti, ka cilvēks tika radīts sestajā dienā. Tajā piektdienā, kad Jēzu Kristu veda Pilāta tiesas priekšā, pils pagalmā atskanēja vārdi: “Redziet, kāds cilvēks!” (Jņ. 19:5). Dievs radīja jaunu cilvēku Jēzū Kristū. Un kā Dievs atdusējās septītajā dienā pēc radīšanas darba, tā Kristus atdusējās septītajā dienā zemes klēpī pēc jauna cilvēka radīšanas. Agri pirmajā nedēļas dienā, ar Kristus augšāmcelšanos no mirušiem, atklājās Dieva plāns visai cilvēcei. Kristus bija apvilcis nemirstību un Viņa apskaidrotajā miesā mēs varam redzēt savu nākotni, ko Dievs piedāvā ikvienam, kas tic Viņa Dēla salīdzinošajam upurim par mūsu grēkiem.

Vislabāk Jesajas pravietojumus mēs varam izprast Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās gaismā. Tieši Kristū vecās lietas tiek aizmirstas un viss kļūst jauns: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Kor. 5:17)

Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās paver skatu uz iespēju piedalīties jaunā radībā. Šī jaunā radība Kristū nav kā mērķis uz ko mēs raugāmies nākotnē, bet šīs dzīves realitāte, kuru mēs varam piedzīvot šodien.

Ko nozīmē jaunas debesis un jauna zeme? Kā tās atklājas šodienas dzīvē un kā tās rod atbalsi cilvēka dvēselē? Vai mēs saskatām mākslas nozīmi dzīvē, un vai māksla var iedvesmot raudzīties uz Dieva apsolījumu piepildīšanos, pacelt mūsu skatu augšup un mainīt mūsu skatu uz realitāti šodien? Aplūkosim Dieva valstības atklāsmi kalpošanā un mākslā/kultūrā.

Dieva valstības atklāsme kalpošanā

Mēs nezinām, kā Dievs pārveidos visu universu, bet mēs zinām, ka Viņš to izdarīs. Raugoties un gaidot dienu, kad Dievs visu radīs jaunu, mūsu spēkos ir sekot Kristus atstātajam piemēram, kalpojot līdzcilvēkiem ar miera un Dieva žēlastības vēsti, kas atklāj Dieva valstības klātbūtni un pārmaina cilvēku dzīvi, tos pievedot Kristum. Mēs varam pasniegt ūdens glāzi izslāpušam, vienu sviestmaizi izsalkušam. Mēs varam aizlūgt par cilvēku, kas cieš. Mēs varam kādam uzdāvināt grāmatu, kas liecina par Kristus mīlestību un liecināt par Kristus spēku pārmainīt dzīvi, mēs varam uzteikt kādu, kas par spīti uz viņu izdarītam spiedienam, rīkojas pareizi.

Viena grāmata, viena uzslava, viens smaids, viens rokas spiediens, viena lūgšana, viens mirklis, kad pazemotais atkal sajūtas kā cilvēks, kad apspiestais tiek brīvs, kad ļaunums tiek nosaukts tā īstajā vārdā, kad bērns atkal var baudīt bērnību. Tie ir Dieva valstības asni, kas liecina par kaut ko lielāku, kas gaidāms nākotnē.

Diemžēl 20. gadsimts mums ir atstājis skaudras liecības, ka cilvēki, kas gara acīm ieraudzījuši kādu skaistu utopiju, ir izmantojuši ne pārāk utopiskus līdzekļus šīs utopijas sasniegšanai. Vēl aizvien daudzviet pasaulē cilvēki apliecina ticību mieram un brīvībai, un lai to pierādītu, pieprasa palielināt militāro budžetu un sargāt trešo valstu ekonomisko atkarību no pirmās pasaules valstīm…

Kā ir ar mūsu draudzi? Vai arī mēs reizēm nerīkojamies līdzīgi? Vai raugoties uz mūsu rīcību, visi ir pārliecināti, ka esam Miera Ķēniņa bērni? Ja kāds draudzes loceklis rīkojas atšķirīgi no vairākuma, kā mēs reaģējam? Vai nav tā, ka mēs cenšamies izgrūst no sava vidus ikvienu, kas kaut mazliet atšķiras no mums? (Vienu draudze piespiež nedziedāt Cerības Festivālā, citu nosauc par nodevēju, jo laulātais draugs aizbraucis uz Cerības Festivālu.) Kā ir ar Kristus mīlestību mūsos? Vai arī Kristus rīkotos šādi?

Draudzes uzdevums ir sniegt cerību, un tas nozīmē ne tikai sludināt par dzīvi pēc nāves, bet stādīt Dieva valstības sēklas jau šodien. Jo vārdi, ko lūdzam “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes” ir domāti šodienai. Tā ir Dieva valstības definīcija. Mēs varam darīt daudz lietas, kas liecina par Dieva valstību mūsos un mūsu vidū.

Dieva valstības atklāsme kristīgā mākslā un kultūrā

Domājot par Dieva valstības atklāsmi mākslā, kādi mākslas darbi mums liek domāt par šodienas realitāti un nākotnes Dieva valstības godību?

Antonín Dvořák uzrakstīja 9. simfoniju E minorā “No jaunās pasaules”, (Op. 95, B) 1893. gadā savas viesošanās laikā ASV (no 1892. līdz 1895. gadam). Šim simfonijas nosaukumam ir divējāda nozīme — raugoties no Eiropas, tā ir simfonija, kas sarakstīta Jaunajā pasaulē jeb Amerikā. Raugoties no kristīgās ticības skatu punkta, tā ir kā atblāzma no nākamās valstības.

Diemžēl ja mēs cenšamies mākslā attēlot nākamo valstību tikai ar pašreizējās pasaules ainām, tas noved pie pārāk sentimentālām ainām: mēs raugāmies uz eņģelīšiem, kas sēž uz mākoņa maliņas un citām tml. ainām. Ja mēs cenšamies attēlot pašreizējo pasauli tikai kā šausmu un bēdu vietu, tas pārvēršas brutalitātē, kur vēsts par nākotnes godību izskatās kā vārgi centieni mierināt sevi bezpalīdzīgā situācijā.

Tāpēc mākslinieka uzdevums ir ne tikai atklāt šo pasauli visā tās skaistumā, bet norādīt arī uz to, kas to sagaida nākotnē. Lai mēs redzētu gan Dieva godību, kāda tā atklājas šodien, gan varētu raudzīties nākotnē uz to dienu, kad zeme būs “Tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi” (Jes. 11:9). Tas nozīmē runāt par kaunu, neaizmirstot Dieva apsolījumus, un liecināt par apsolījumiem, neaizmirstot par pašreizējo kaunu.

Mākslinieki līdzinās izraēliešu izlūkiem tuksnesī, kas atnesa augļus no Apsolītās zemes, lai tauta varētu tos nobaudīt pirms ieiešanas Apsolītajā zemē. Bet tāpat kā ne visi izlūki atnesa iedrošinošas ziņas, daudzi mākslinieki ir novērsušies no nākotnes vīzijas un pievērsušies daudz “reālākam” izmisuma ainojumam. Kristīgajiem māksliniekiem ir izaicinājums liecināt par jaunām debesīm un jaunu zemi, tai pat laikā apliecinot pašreizējās dzīves realitāti, kurā dzīvojam.

Jaunas debesis un jauna zeme

Atkl. 21. nodaļa (16.–21. p.) apraksta jaunās debesis un jauno zemi, kā arī jauno Jeruzālemi. Lasot pilsētas aprakstu, mums pat grūti iedomāties kā tas viss varētu izskatīties. Par piemēru ņemsim 21. pantu: “Divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, katri vārti bija darināti no vienas pašas pērles; un pilsētas iela bija tīrais zelts kā caurspīdīgs stikls”. Mēs varam iztēloties vārtus, bet kādi var izskatīties vārti, kas darināti no pērles? Mēs varam iedomāties, kāda varētu izskatīties iela no zelta, bet zelts kā caurspīdīgs stikls? Un, protams, ka dārgakmeņi, pērles un zelts šeit nav minēti, lai aprakstītu Dieva pilsētas vērtību monetārā izteiksmē, bet lai norādītu uz tās neaprakstāmo skaistumu, kas pirmkārt ir Dieva un Viņa ļaužu attiecību skaistums.
Bet šis pilsētas apraksts mums nav sniegts tāpēc, lai mēs aizmirstu šo pasauli un tikai raudzītos uz krāšņajām nākotnes ainām Bībelē kā narkomāns, kas meklē iespēju aizbēgt no šīs pasaules realitātes narkotikās, bet tieši tāpēc, lai sniegtu mums skatu uz tām iespējām, kas paveras, sadarbojoties un strādājot kopā ar Dievu! Lai sniegtu mums skatu uz Dieva godību, kas var appludināt visu pasauli, ja ļausim Dieva godībai atmirdzēt mūsu dzīvē un kalpošanā. Ja apzināsimies savu lomu miera un taisnības nešanā starp ļaudīm un tautām, gaidot Mesijas valstības piepildīšanos. Ja strādāsim pie tā, lai dziedinātu brūces mūsu savstarpējās attiecībās, lai apvienotu kā muitniekus, tā zelotus vienā draudzē, kā tas bija Kristus mācekļu pulkā, kā to paredz Jesajas pravietojums par vilkiem un jēriem, un lauvu, kas kļuvusi veģetāriete.

Vai mēs apzināmies šo aicinājumu? Tas atklājas dzīvības ūdens upē, kas iztek no Dieva pilsētas un apūdeņo visu pasauli. Vai draudze atbilst šai ainai, un vai mēs esam saskatījuši iespēju kā atklāt Dieva valstību šajā pasaulē?

Dzīvības koks

Laikmetā, kad vairums cilvēku visu uztver ar acīm, arī mēs varam domāt kā izveidot attēlu, kas simbolizē un izsaka mūsu ticību un dzīves uzskatus. Kas kļūst par simbolu tam, ko Dievs var veikt mūsu dzīvē.

Ja Ēdenes dārzā bija viens dzīvības koks, tad Ecēhiēla 47:12 mēs lasām pravietojumu par atjaunoto zemi, kur cita starpā ir pieminēti daudzi koki, kas aug gar dzīvības upi, kas iztek no svētnīcas, un ik mēnesi nes augļus un to lapas der dziedināšanai. Tāpēc nav brīnums, ka Jānis Atklāsmes 22. nodaļā raksta par dzīvības ūdens upi, kas iztek no Dieva troņa un apūdeņo dzīvības kokus, kas aug abpus upei. Šo tekstu var tulkot arī kā “pa vidu starp terases celiņu un upi abās pusēs”. Ja sākotnējā Paradīzē bija viens dzīvības koks, tad jaunajā Jeruzālemē tie ir sastādīti kā alejas rindās gar dzīvības upes krastiem. Tā ir fantastiska ainava, kas aino Kristus sagādāto pestīšanas un dziedināšanas pilnību! Un tas noved mūs pie noslēguma ainas.

Noslēgumā vēlos pastāstīt par kādu skulptūru, kas aplūkojama Britu muzejā Londonā. Šīs skulptūras nosaukums ir “Dzīvības koks” un to ir darinājuši Mozambikas mākslinieki. Koks ir aptuveni 3 metrus augsts un tā zari plešas 3 metrus platumā. Gan koka zaros, gan zem koka ir putni un dzīvnieki. Visa skulptūra ir izgatavota no pilsoņu karā norakstītiem ieročiem.

Kad Mozambikā beidzās pilsoņu karš, Mozambikas Kristīgā Padome sāka strādāt pie ieroču apmaiņas pret darba instrumentiem. Šos ieročus atdeva māksliniekiem, kuri no tiem izveidoja dzīvības koka skulptūru.

Koka stumbrs ir veidots no AK-74 automātu un pistoļu korpusiem, koka zari no stobriem, mačetēm, patronu aptverēm un lodēm.

Šis koks ir kā simbols Jesajas pravietojumam “Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīnadārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs karot.” (Jes. 2:4)

Šis dzīvības koks liecina gan par šīs pasaules traģēdijām un postu, gan par cerību uz jaunu radību. Tas ir simbols tam, kas ir patiesa māksla, kura izmanto pašreizējās pasaules lietas un ar tām atklāj šīs pasaules šausmīgumu, kas varētu novest mūs izmisumā, bet tai pat laikā šis simbols runā par jaunu pasauli, kuru piepilda Dieva godība. Tajā ir gan bēdas bez cinisma, gan cerība bez sentimentalitātes. Tas kļūst par acumirkļa skatu uz nākotni, kurā atklājas Dieva godība un Viņa valstība.

Kā mēs atklājam Dieva valstību mūsu vidū? Kā mūsu dzīvē atklājas ticība jaunām debesīm un jaunai zemei?…