Dieva atspulgs

Bībeles teksts

“Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā; ar to Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis Vārdu.” (Ebr. 1:1–4)

Ziemassvētki—eņģeļu laiks…
Ziemassvētki ir laiks, kad visi esam aizņemti ar kaut ko — gatavojam dāvanas, svētku mielastus, apsveicam tuvākus un tālākus radus — gan pa telefonu, gan rakstiski. Akcijas “Eņģeļi pār Latviju” ietvaros tiekam aicināti ziedot tiem, kam ir mazāk. Mēs tiekam aicināti būt par kāda cilvēka eņģeļiem. Kas gan ir Ziemassvētki bez šādām dāvanām, bez eglītes, bez Ziemassvētku apsveikumu kartiņām. Vai varat uzminēt, kas Ziemassvētkos ir vispopulārākās figūras apsveikumu kartiņās? Protams, tie ir eņģeļi. Tāpēc nav brīnums, ka iesākot savu vēstuli ebrejiem, tās autors jau pašā iesākumā cenšas atklāt lasītājam lielo atšķirību starp Kristu un eņģeļiem. Jo eņģeļi ir tik populāri, ka var novērst mūsu uzmanību no paša galvenā, no Kristus. Pat tad, ja eņģeļi paši pie tā nemaz nav vainīgi. Jo Dieva vislielākā dāvana cilvēcei izskatās pavisam parasta, kamēr citas debesu būtnes izskatās tik neparastas un apbrīnas vērtas. Varbūt tieši tāpēc eņģeļi rotā svētku kartiņas, dāvanu ietinamos papīrus, veikalu vitrīnas un par tiem dzied arī svētku dziesmās. Pat ainās, kur attēlots Kristus bērniņš, kaut kur stūrī droši vien būs redzams kāds eņģelis vai vismaz tā mirdzums.

Dieva atspulgs
Bet Ziemassvētkos mēs esam aicināti raudzīties nevis uz eņģeļiem, bet uz bērnu silītē un atzīt kā zīmogu, kā nospiedumu tas nes. Ziemassvētkos mēs raugāmies uz pilnīgu Dieva godības atspulgu. Kad Dievs iespiež savu savas dabas zīmogu mīkstā zīmoglakā, tad rezultāts ir šis bērns. Jēzus ir Dieva monēta, kas nes Viņa ģerboni. Viņš ir Dieva zīmogs, uz kura ir norādīts tā autors. Jēzus ir alfabēts — Alfa un Omega, sākums un gals. Kad Dievs vēlējās kļūt cilvēks, tad šādi Viņš ierakstīja to miesā un asinīs, mīkstos bērna miesas audos Marijas klēpī. Un piedzima Bērns—Pasaules gaisma. Viņš piemiedza acis, ieraugot šīs pasaules gaismu. Piedzima Dzīvības Avots, un kāri dzēra mātes pienu. Viņš ir vienīgā patiesā Dieva godības atspulgs un būtības attēls. Tāpēc ķēniņš Dāvids aicina pielūgt šo Dievu:

“Dodiet Tam Kungam, jūs tautu tautas, dodiet Tam Kungam godu un dziediet Viņam slavu! Dodiet Tam Kungam godu, kāds pienākas Viņa Vārdam, nesiet dāvanas un nāciet Viņa pagalmos! Pielūdziet To Kungu savā svētajā rotā, lai dreb Viņa vaiga priekšā visa pasaule!” (Ps. 96:7–9)

Šī atziņa ir tik dziļa, tik stiprinoša, ka arī mēs samiedzam acis, raugoties viņas spožumā un uzņemot to sevī.

Jau no vēstules ebrejiem pirmajiem pantiem uzsvērts, ka Dieva atspulgs bērnā ir daudz pārāks par visiem eņģeļiem. Bībeles vēsts ir, ka atšķirībā no eņģeļiem, cilvēki tika radīti pēc Dieva līdzības un Dievs izvēlējās ienākt šajā pasaulē cilvēka miesā—veidā, kas vislabāk, vispilnīgāk atklāj Viņa godību un Viņa dabu. Ja mēs to nespējam saprast, tad neesam sākuši pat apjaust, kas Dievs patiesībā ir.

Tāpēc es ticu Dievam, kura kā zīmoggredzena perfekts nospiedums, ir bērns, kas gurdz, silītē guļot, kā jaunietis, kas Templī pārrunā Dieva ceļus, un kas kā vīrs pašā spēka plaukumā mirst pie krusta. Es ticu Dievam, kas ir atklāts Jēzū Kristū, kurš ir daudzreiz pārāks par eņģeļiem, jo tieši cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, un tieši šis bērns Jēzus nes pilnīgu Dieva dabas un rakstura nospiedumu, attēlu. Mēs neesam pat sapratuši, kas ir kristīgā ticība, kamēr mēs nonākam aci pret aci ar Dievu kā bērnu, Dievu, kas ir ārkārtīgi neaizsargāts, Dievu, kas ceļ savu valstību, dzīvodams kā patvērumu meklējošs svešzemnieks, par kura atrašanu jau ir izsludināta atlīdzības maksa. Līdz mēs satiekam Dievu, par kuru smīkņā, pieminot Viņa vecākus, Dievu, kas pasludina savu valstību un apkārtējie paziņo, ka viņš ir prātu zaudējis. Dievu, kas iziet uz klaju konfrontāciju ar autoritātēm un kurš mirst visnežēlīgākajā nāvē. Līdz mēs pieņemam šo Dievu, līdz mēs saprotam, ka Viņš ir daudz pārāks par jebkuru visgarīgāko būtni visā universā. Viņš ir patiesā Dieva godības atspulgs un būtības attēls. Nāciet, pielūgsim Viņu!

Raugoties uz bērnu, kas ir Dieva godības atspulgs un būtības attēls, mēs redzam kā Viņš savā neaizsargātībā no šūpuļa līdz krustam atklāj, ko nozīmē būt patiesam cilvēkam, ko nozīmē atstarot Dieva godību. Tāpēc Ziemassvētki, tāpat kā Lieldienas, mums atgādina vienu no galvenajiem garīgajiem likumiem: tu kļūsti līdzīgs tam, ko tu pielūdz (Hozejas 9:10). Un apliecinājums tam, vai mēs patiesi pielūdzam Jēzu no Betlēmes, Dieva izraudzīto Glābēju, ir vai mēs individuāli un kopīgi kā draudze mācamies dzīvot un atklāt šai pasaulē to pašu Dieva raksturu, kādu atstaroja Jēzus. Citiem vārdiem sakot, mēs esam aicināti uzlūkot un pielūgt Jēzu, un dzīvot Garā tā, lai Dieva raksturs sāktu atspoguļoties arī mūsos. Ziemassvētki ir aicinājums uz pazemību un svētumu, un atsaukšanās šim aicinājumam ir pielūgsme. Nāciet, pielūgsim Viņu!

Ziemassvētki aicina uzlūkot ne tikai Jēzu, bet arī sevi jaunā gaismā. Kādu iespaidu mēs atstājam šajā pasaulē kā indivīdi un kā draudze? Dievs redz ikvienu no mums kā sevišķu dāvanu, kurai ir Viņa godības atspulgs, kuru Viņš sūta pasaulē. Viņš vēlas, lai mēs ikviens dzīvotu šai pasaulē Gara spēkā, kāds Jēzum bija pilnā mērā. Dievs, kas atklāja sevi cilvēka miesā, atklāja savu raksturu: mīlestību, žēlastību un patiesību. Šis raksturs atklāja Viņa augstāko varu pār visu. Pirmais solis šīs varas atzīšanā ir pielūgsme. Tāpēc mēs šodien esam šeit pulcējušies.

Vēstules ebrejiem autors atgādina, ka lai gan Dievs “vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu…” Citiem vārdiem sakot, Dievs ir sūtījis caur praviešiem daudz dažādas skices, portreta uzmetumus, par sevi, līdz visbeidzot ir atsūtījis ideālu portretu Jēzus Kristus personā. Tā, jau ar pirmajiem pantiem piesaistījis mūsu skatu Jēzum, vēstules autors noslēdz savu vēstuli ar atkārtotu aicinājumu raudzīties uz Jēzu:

“Raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebr. 12:2)
“Brāļu mīlestība lai paliek! Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus! Atcerieties ieslodzītos – it kā arī jūs būtu tādi, tos, kas tiek mocīti, jo arī jūs paši esat miesā! Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta …” (Ebr. 13:1-4)

Šeit lasām, ka raudzīšanās uz Jēzu nozīmē brāļu mīlestību, viesmīlību, rūpes par mocekļiem un uzticību laulības solījumiem, lai cik “ikdienišķi” tas reizēm neliktos. Šādi dzīvojot, mēs apliecinām, ka ne tikai Gars, bet arī miesa ir Dieva teritorija.

Uzlūkojot jaundzimušu bērnu, mums šķiet, ka esam pienākuši tuvu Dieva godības atklāsmei un Viņa būtības attēlam. Bet raugoties vecākās sejās, ieskaitot savējo, mums ir problēma saskatīt Dieva godības atspulgu. Dieva iemiesošanās cilvēkā uztur mūs modrus uz iespēju Dieva godībai, Dieva raksturam, atmirdzēt cilvēka miesā—arī mūsējā. Āmen.