Raudzīties uz pasauli Dieva acīm

Problēma, ko mēs šodien aplūkosim, ir saistīta ar mūsu izpratni par Dieva gribu un garīgumu.
Vai varat atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:

• Ja mēs vēlamies kaut ko panākt, un lūdzam Dievu par to, vai varam cerēt, ka Dievs uzklausīs mūsu lūgšanu?
• Ja mēs vēlamies kaut ko panākt, un sākam gavēt un lūgt Dievu par to, vai varam cerēt, ka Dievs uzklausīs mūsu lūgšanu?
• Kad vispār Dievs uzklausa mūsu lūgšanas?

Mūsu šīsdienas rakstvieta ir Jesajas 58. nodaļa.

Problēmas un to risinājumi
Kāpēc ļaudis gavēja? — viņi pildīja Toras prasību gavēt 4 reizes gadā (Cah. 8:19). Viņi gavēja, lai izpildītu bauslības prasību. Israēlieši gavē un vēlas, lai Dievs tos uzklausa. Bet Dievu nevar manipulēt ar gavēšanu un citiem reliģiskiem rituāliem. Problēma nav pašos rituālos, bet ļaužu attieksmē pret rituāliem un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Jo gavēņa laikā viņi savā sirdī uztraucās nevis par savu attieksmi pret līdzcilvēkiem, bet par gavēņa radīto peļņas zaudējumu, tāpēc pat dūres tika laistas darbā, lai piespiestu kalpus strādāt arī par nama kungu, kurš tobrīd gavēja. Rezultātā Dievs neuzklausīja viņu lūgšanas.

Ja Dievs aicina mūs kaut ko darīt, tad mēs to darām. Bet vai mēs jautājam — kāpēc Dievs vēlas, lai mēs gavētu? Gavēt gavēšanas pēc? Vai arī, lai gavējot mēs varētu ietaupīt un tad šo ietaupīto varētu atdot tiem, kam ir vēl mazāk, nekā mums? Šķiet, ka Jesajas 58. nodaļa runā par šādu gavēšanas iemeslu un jēgu. Bet cik bija to, kas to pārdomāja? Cik bija, kas uzdeva jautājumu: kāpēc Dievs vēlas, lai es gavētu? Šķiet, ka neviens. Ja reiz Dievs liek gavēt, tad gavējam! Rezultātā viņi izpildīja pavēli burtiski, bet pēc būtības rīkojās pilnīgi pretēji!

Kā ir ar mums? Šodien mēs vērojam iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē un adventistu draudzes pieaugumu, un secinām, ka jānotiek lielam brīnumam, lai mēs varētu noslēgt darbu uz šīs zemes un Kristus varētu nākt. Mēs uzlūkojam draudzi un secinām, ka mums trūkst spēka liecināšanai. Ko darīt? Mēs lasām Bībelē par Vasarsvētku notikumu, par Svētā Gara izliešanos, un tā vien gribās, lai Dievs to sūta atkal, bet vai mēs domājam līdzi tam, ko lasām un ko prasām no Dieva? Vai Dievs ir apsolījis vēl vienus Vasarsvētkus? Varbūt vēlais lietus līst jau kopš mūsu ēras 34. gada, tikai mēs savā dedzībā un aizņemtībā to neredzam?

Šodien daudzi runā par atmodas nepieciešamību, bet katram ir sava ideja, ko tas nozīmē. Ja nav skaidras izpratnes par to, ko mēs ar to saprotam, tad drīzi vien, lai neatpaliktu no citiem, mēs jebko sauksim par atmodu un reformāciju. Tāpēc ir svarīgi saprast uz ko mēs ejam. Nesen Rīgā viesojās Ģenerālkonferences viceprezidents Pārdons Muansa un atgādināja, ka patiesa atmoda sākas tikai tad, kad mūsu dzīves centrā ir Jēzus Kristus. Ko tas nozīmē? Vispirms tas nozīmē, ka Jēzus mums ir ceļš, patiesība un dzīvība. Jēzus rāda mums virzienu, Viņa vārdus mēs atzīstam par patiesu gaismu un Viņš ir mūsu spēka un dzīvības avots.

Atmoda Jēzus mācībā
Ja mēs tiekam aicināti uz atmodu un reformāciju, tad ko tas nozīmē un ko mums vajadzētu darīt? Kā patiesiem Bībeles studentiem mums vispirms vajadzētu uzdot jautājumu: vai Jēzus runāja kaut ko par atmodu un reformāciju? Man šķiet, ka runāja. To atrodam Viņa nakts sarunā ar Nikodēmu. Jēzus teica, ka Nikodēmam ir jāpiedzimst no augšienes:

“Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jņ 3:3)

Kā tas īstenojās Nikodēma dzīvē?—Nikodēms saskatīja Jēzū Kristū Dieva apsolītu Mesiju, atsacījās no darbu reliģijas un pieņēma Kristu par savu Glābēju. Man šķiet, ka mēs visi, kas esam kristīti, esam piedzīvojuši šo jaunpiedzimšanu. Tik tālu viss ir labi, varam spert nākamo soli:

Vai Jēzus ir kaut ko teicis, ka Viņa mācekļiem darot vienu vai otru lietu, Viņš nāks ātrāk? Ja vairāk lūgs vai vairāk gavēs, tad Viņš nāks ātrāk? Šķiet, ka nē. Tieši otrādi, Jēzus atgādināja mācekļiem, ka bez Viņa tie nenieka nespēs izdarīt. Dievs nav atkarīgs no cilvēku pūliņiem, Viņš ir tas, kas iesāk darbu un to arī noslēdz. Ap. Pāvils raksta:

“Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Filip. 1:3–6)

Tātad, te nav runa par mūsu pūliņiem, bet par Dieva darbu, ko Viņš iesāk un Viņš arī pabeidz. Cilvēka rakstura maiņa ir Dieva darbs, ne mūsu! Saskaņā ar šo rakstvietu, mūsu uzdevums ir līdzdarboties evaņģēlijā, kā arī raudzīties uz Kristu (2. Kor. 3:18).

Dieva dienas pasteidzināšana
Dažkārt mēs dzirdam idejas, ka atlokot piedurknes un čaklāk strādājot, mēs varam pasteidzināt Kunga dienas atnākšanu.

Piemēram, Elena Vaita rakstīja: “Ja Kristus draudze būtu paveikusi Kunga uzdoto darbu, tad visa pasaule jau tagad būtu brīdināta, un Kungs Jēzus ar spēku un lielu godību jau būtu atnācis uz mūsu zemi.” (”Pēdējo dienu notikumi” 38.2; tāpat arī “Laikmetu ilgas” 633.3; “Gods Amazing Grace” 353.3; tāpat arī “Maranatha” 19.1 un “Our Father Cares” 222.3).

Vai tas ir nepiepildījies pravietojums, vai tikai pastorāls pamudinājums čaklāk strādāt misijas darbu? Kā mēs saprotam šādus citātus? Parasti mēs tos lasām ar vīrieša loģiku, aizmirstot, ka tos ir rakstījusi sieviete. Aizmirstot, ka sievietes izsakās citādāk, nekā vīrieši. Piemēram: “Ja tu visu naudu neizdotu par kaut kādām tur grāmatām, mēs jau sen dzīvotu kārtīgā mājā!” Vai tiešām par grāmatu naudu var uzcelt māju? Bet sieviete ar to pasaka: “Es vēlos, lai tu vairāk domā par mūsu dzīves apstākļiem, nevis tikai savām vajadzībām.” Vai arī: “Ja tu nebūtu tik ilgi pļāpājis ar saviem draugiem, mēs jau sen būtu mājās!” Vai būtu? Ko sieviete ar to vēlējās pateikt? — “Man bija garlaicīgi jūsu sarunu laikā un es vēlējos ātrāk būt mājās, divatā kopā ar tevi.” Tāpēc ir vērts domāt līdzi tam, ko lasām, un pārdomāt, vai viss lasītais jāsaprot burtiski. Un vēl der noskaidrot, kas to rakstīja, kad rakstīja, kam rakstīja, un kādā kontekstā rakstīja. Ja nevēlamies pievilties, tad lasot ir jādomā par šīm lietām.

Bet kas par Dieva dienas pasteidzināšanu ir rakstīts Bībelē? Vai Kristus vārdos “Šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals” (Mt 24:14) evaņģelizāciju var uzskatīt par Viņa atnākšanas pasteidzināšanu? Vai arī šie vārdi “evaņģēlija sludināšana visā pasaulē” ir tikai fakta konstatācija? Drīzāk gan otrais. Par Kunga atnākšanas pasteidzināšanu konkrēti runā tikai Ap. Pēteris, pie tam tikai vienā rakstvietā:

“Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts.

Kad nu viss tas tā iznīks, cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā, gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu, kuras dēļ debesis ugunī sadegs un pasaules pamati karstumā izkusīs. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2.Pēt. 3:9–13)

Vai esat kādreiz uzdevuši jautājumu, ko Pēteris gribēja pateikt, rakstot par Dieva dienas pasteidzināšanu? Un vai esat domājuši, kāpēc Dievs nesteidzas, bet pacietīgi gaida? Un kāpēc uzreiz pēc teikuma par Dieva dienas pasteidzināšanu, Pēteris runā par apsolījuma gaidīšanu (nevis pasteidzināšanu)? Veltīsim laiku nopietnai Bībeles izpētei!

Ieklausīsimies Pētera teiktajā, kā mēs pasteidzinām Dieva dienas atnākšanu, kura tomēr nāk kā zaglis, tātad, neatkarīgi no mūsu pūliņiem:

“Cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā.”

Mēs pasteidzinām Dieva dienu ar ko?—ar svētu dzīvi un dievbijību. Apustuļu darbu grāmatā Pēteris svētrunā izsaka līdzīgu domu:

“Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un Tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu, kas debesīm jāuzņem līdz tam laikam, kad viss būs panākts, par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti.” (Ap. d. 3:19–21).

Šeit mēs pasteidzinām ar grēku nožēlu un atgriešanos. Ko nozīmē “nožēlot grēkus un atgriezties”? Latviski mēs ar šiem vārdiem saprotam, ka mums jāatsakās no dažiem mīļiem grēkiem un jāpieņem kāda reliģijas forma.

Kad Romas armijas ģenerālis Jozefs Flāvijs Jūdejas tuksnesī satika dažus jūdu dumpiniekus, viņš centās tos atrunāt no partizānu kara, kas bija bezjēdzīga asinsizliešana. Viņš tiem teica tieši šos pašus vārdus: μετανοήσατε οὖν καὶ ἐπιστρέψατε. Jozefs Flāvijs necentās pierunāt dumpiniekus pieņemt romiešu reliģiju—viņš centās atrunāt viņus no karošanas! Jo grieķu valodā šie vārdi, kas Bībelē tulkoti “nožēlo grēkus un atgriezies”, būtībā nozīmē “mainiet domas”, “atsakieties no sava ceļa un pieņemiet manējo” un tad “ejiet pretējā virzienā”.

Pēteris raksta, ka pieņemot Dieva piedāvāto plānu — pieņemot Jēzus Kristus upuri un Viņa nopelnu, un atsakoties no saviem plāniem un saviem nopelniem, un tad dzīvojot svētu dzīvi — pilnīgi pretēju iepriekšējai, mēs gaidām un pasteidzinām Dieva dienas atnākšanu! Tā ir Bībeles mācība par Dieva dienas pasteidzināšanu. Un tomēr—Kristus nāks tad, kad Dievs to pavēlēs, nevis kad mēs to gribēsim! Uzmanīsimies no ārēji skaistām un svētulīgām idejām, ka mēs varam kontrolēt Jēzu Kristu, kad Viņam nākt! Pat Ap. Jānis, Kristus mīļotais māceklis, noslēdzot Atklāsmes grāmatu ar kvēlpilnu ilgu vārdiem “Nāc, Kungs Jēzu!” nav uzrakstījis ne vārda, kā mēs varētu kaut kā mainīt Dieva plānus un pasteidzināt Dievu. Būsim sabalansēti un izvairīsimies veidot doktrīnas, kuras pamatojas tikai uz vienu Bībeles rakstvietu! (Skat. 2. Kor. 13:1).

Dieva apsolījumi
Pamatojoties uz Rakstiem, mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs atbildēs tās lūgšanas, kurās mēs lūgsim Viņa apsolījumu piepildīšanos. Un tikpat droši varam teikt, ka Viņš neatbildēs tās mūsu lūgšanas, kurās mēs lūdzam pēc tā, ko Viņš nav apsolījis:

• Vai Dievs ir apsolījis vēlo lietu pirms Kristus otrās atnākšanas? — Jā. Kad? — Jau sākot ar Vasarsvētkiem, mūsu ēras 34. gadu, kad sākās “pēdējās dienas”! (Skat. Ap.d. 2:14–21)
• Vai Dievs ir apsolījis vēl vienus Vasarsvētkus? — Nē. Kristus jau ir Debesīs. Vasarsvētki bija Kristus uzņemšanas Debesīs atbalss uz Zemes (Ef. 4:8). Kristus nav jāuzņem Debesīs vēlreiz, tieši tāpat kā nav nepieciešams otrs Golgātas upuris.
• Dievs nav apsolījis, ka mēs negrēkosim un sasniegsim bezgrēcīgu pilnību pirms Kristus otrās atnākšanas:
  

  “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā — Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1.Jņ 2:1)
  “To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši.” (1.Tes. 4:15)

Pilnība, kuru mēs esam aicināti sasniegt tagad, pirms Kristus otrās atnākšanas, ir vienlīdzīga attieksme pret visiem cilvēkiem.

“Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mt 5:48).

Kādā veidā? Lasīsim 44. un 45. pantu:

“Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.”

Par ko tad šeit ir runa? Par godīgu attieksmi pret visiem cilvēkiem, par atteikšanos šķirot cilvēkus “savējos” un “svešos”. Te vairs nav kategorijas “mēs” un “viņi”. Un vai kaut ko līdzīgu Dievs nevēlas redzēt arī mūsu gavēšanā, kad vēlamies nākt tuvāk Dievam, kad lūdzam pēc atmodas?

Secinājums
Tuvojas Lieldienas un daudzi ticīgie šajā laikā ievēro gavēni. Pārdomāsim gavēņa būtību un ļausim gavēņa dienām būt patiesi veltītām Dievam un līdzcilvēku vajadzībām, nevis savam labumam. Lai Dievs ir mūsu prieks:

Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas, kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. (Jes. 58:9–10)

Vai šī rakstvieta neaicina mūs pārdomāt mūsu attieksmi pret tiem, kuriem mēs nepiekrītam? Varbūt mēs burtiski nerādām ar pirkstiem, bet kā ar sarunām, kas līdzinās pirkstu rādīšanai? Kā ar tenkošanu? Domāsim, kā Dieva žēlastības spēkā varam atjaunot labas attiecības ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esam sastrīdējušies. Dieva Vārds apsola, ka tad mēs varam cerēt uz Viņa svētībām:

Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju. (Jes. 58:11–12)

Vai nav jauki, kad varam novērst plaisas mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem, un atjaunot sadraudzību, no jauna uzcelt sadraudzības ēku? Arī tāds ir patiesa gavēņa mērķis!

Arī sabats ir simbolisks gavēnis, jo šajā dienā mēs atturamies no savu darba lietu kārtošanās, un veltam to Dievam un līdzcilvēkiem.
Patiesa gavēšana nav tikai atturēšanās no ēdiena. Gavēšana nozīmē pazemot sirdi Dieva priekšā, atzīties savos grēkos un atkal izvēlēties sekot Dieva aicinājumam. Gavēšana nozīmē vairot mūsu ilgas pēc Dieva tuvuma, šajā laikā atsakoties no daudzām citām lietām. Gavēšana nozīmē raudzīties uz pasauli no Dieva skatu punkta, redzot visu mūsu līdzcilvēku bēdas un vajadzības, un tad Dieva mīlestības spēkā dāvāt citu vajadzībām no savas rocības. (Līdz ar to var teikt, ka mēs varam patiesi gavēt pat tad, ja kaut ko ēdam, jo ne jau tikai atturēšanas no ēdiena ir tas, kas nosaka gavēni.) Tāpat arī patiesa sabata svētīšana aicina mūs tuvoties Dievam, uz brīdi atsakoties un aizmirstot visas mūsu darba darīšanas un sadzīves rūpes:

Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par Tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad Tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu, jo Tā Kunga mute tā ir runājusi.” (Jes. 58:13–14)

Jēzus Kalna svētrunā mācīja: “Kad jūs gavējat…”, jo Viņš bija pārliecināts, ka mēs to darām un darīsim. Bet darīsim to Dievam par godu un līdzcilvēkiem par svētību, saskaņā ar Viņa Vārdu, un ar Dieva mīlestību sirdī. Āmen.