“Mūsu Tēvs debesīs…”

Tāpēc jums būs tā lūgt:

Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.” (Mateja ev. 6:5–13)

Tēvreize iesākas ar uzrunu: mūsu Tēvs. Tēvs nav tikai izejas punkts, Tēvs ir mērķis, uz ko mēs savā dzīvē tiecamies. Jēzus par to stāstīja mācekļiem šādiem vārdiem:

“Jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu.

Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.”” (Jāņa ev. 16:22–28)

Kā Jēzus aizgāja pie Tēva, tā arī mūsu ceļš ved uz satikšanos ar mūsu Debesu Tēvu, kurš mūs mīl. Tāpēc lūdzot mūsu Kunga lūgšanu, mēs it kā pielaikojam Viņa drānas, Viņa apavus, skatāmies ar Viņa acīm uz šo pasauli un uz Dievu. Un tad mēs mazliet sākam nojaust, kā Jēzus jutās.

Iespējams, ka tāds ir šīs lūgšanas mērķis. Šī lūgšana izriet no Jēzus dzīves, Viņa kalpošanas. Gan Ap. Pāvils, gan vēstules ebrejiem autors nosauc Jēzu par mūsu vecāko brāli.

Vai esam padomājuši, ko Jēzum nozīmēja būt mūsu vecākajam brālim? Ko Jēzum nozīmēja saukt Dievu par Tēvu un mācīt to darīt arī mums?

Dažreiz cilvēki saka, ka Jēzus bija pirmais, kas Dievu nosauca par Tēvu, Abba, tādējādi ienesot attiecības ar Dievu dziļāku intimitāti, kas līdzinās bērna attiecībām ar tēvu, saucot viņu par tēti. Lai arī tas izklausās jauki, tomēr teoloģiskās vārdnīcas neatbalsta šādu skaidrojumu. Vārdu abba attiecībā uz tēvu lietoja arī pieaugušie, kā tas lasāms Jāzepa sarunā ar Jūdu un viņa brāļiem 1. Mozus 44:17–19. Ko tādā gadījumā Jēzus domāja ar šo vārdu?

Šis vārds norāda uz Jēzus aicinājumu un misiju. Mums jāsaprot, ka šis vārds norādīja uz Israēla aicinājumu un sevišķi uz Israēla pestīšanu. Ebreju Bībelē pirmo reizi Dievs ir nosaukts par Tēvu tad, kad Mozus dodas pie faraona un paziņo: “Tā saka Tas Kungs: Israēls ir Mans dēls, Mans pirmdzimtais. Un Es tev saku: atlaid Manu dēlu, lai viņš Man kalpo…” (2. Mozus 4:22–23).

Līdz ar to, kad Jēzus lika saviem mācekļiem uzrunāt Dievu kā Tēvu, tiem, kam bija ausis, saklausīja vēsti. Jēzus aicināja sagatavoties jaunai Iziešanai! Ilgi gaidītā Iziešana tūlīt sāksies un ļaudis beidzot būs brīvi. Tā ir adventa cerība, Dieva Valstības nākšanas cerība. Līdz ar to Tēvreizes pats pirmais vārds — gan aramiski, gan grieķiski šis vārds gramatiski ir pirmais teikumā — norāda ne tik daudz uz intimitāti, cik uz revolūciju, uz jaunu cerību.

Mums jāatceras arī Dieva apsolījums ķēniņam Dāvidam, ka no viņa ģimenes pēcnācējiem Dievs iecels valdnieku, kura valstība pastāvēs mūžīgi. Par šo gaidāmo valdnieku Dievs teica: “Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu.” (2. Sam 7:14). Nākamais valdnieks iemiesos visus Dieva apsolījumus Israēlam un atbrīvos savus ļaudis, piepildot Jesajam doto pravietojumu: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! … Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums.” (Jes. 55:1,3).

Gadi gāja, viena impērija nomainīja citu, bet Israēls kā bija verdzībā, tā palika. Asīrija, Bābele, Persija, Grieķija, Ēģipte, Sīrija, Roma… Cik ilgi vēl Dievs to pieļaus? Kad pienāks ilgi gaidītā atbrīvošana? Katros Pashā svētkos ļaudis dziedāja Psalmus par pestīšanu un gaidīja Dieva apsolīto Iziešanu. Daudzi ticēja, ka tas notiks tad, kad Dievs sūtīs Mesiju. Kaut tas notiktu mūsu paaudzes laikā! Kaut tas notiktu tagad!

Uz visu šo Bībeles pravietojumu un ļaužu ilgu fona Jēzus saka saviem sekotājiem: Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs… Šī ir ne tikai Mana lūgšana, šī tagad ir arī jūsu lūgšana. Jūs esat brīvības ļaudis, jūs esat mesiāniskie ļaudis.

Te redzam, ka Jēzus nenāca, lai sniegtu tikai jaunu, dziļāku garīgumu, jaunu skatījumu uz Dievu. Gan garīgums, gan arī atjaunotne nāk, bet abas šīs lietas nāk komplektā ar kaut ko lielāku. Šeit ir runa par atbrīvošanu no verdzības, atgriešanos no trimdas, par maizes pietiekamību, par Dieva valstības nodibināšanos uz zemes.

Jēzus nenāca, lai sniegtu mums iespēju doties uz Debesīm, kad mēs nomirstam. Viņš nāca, lai dotu mums iespēju dzīvot Debesīs pirms mēs mirstam! Tāpēc Jaunā Derība daudzviet runā par mums, kristiešiem, kā par mirušiem, kā tādiem, kas atsacījušies no savas dzīves un pieņēmuši to dzīvi, ko Dievs dzīvo savā valstībā. Ar šo parauglūgšanu Jēzus pasludināja Dieva valstības pieejamību ikvienam un it visur. To visu ietver vārds ‘Tēvs’.

Vai mēs jau tagad dzīvojam Dieva valstībā, vai tikai ceram uz to pēc nāves un augšāmcelšanās?

Jēzum tas nozīmēja atstāt mājas drošību, ģimeni, darbu, jo Tēvs viņu aicināja jaunā darbā. Jēzus aicināja zvejniekus kļūt par cilvēku zvejniekiem. Arī Viņš pats, būdams galdnieks, tika aicināts izlietot koku un naglas, lai paveiktu īsto Iziešanu, lai sakautu ļaunumu uz visiem laikiem. Uzrunāt Dievu par Tēvu nebija uzrunāt Viņu kā labi pazīstamu personu. Tas prasīja visaugstāko personīgo izaicinājumu. Jēzus to pieņēma un piedāvāja arī saviem sekotājiem.

Tieši tāpēc Jēzus Ģetzemanē atkal uzrunāja Tēvu. Jāņa evaņģēlijā Jēzus izmanto tēva un dēla attiecības, lai skaidrotu savu misiju. Tā laika sabiedrībā dēls bija tēva māceklis. Dēls mācās amatā, novērojot, kā tēvs to dara. Ja rodas kāda problēma, tad dēls dodas pie tēva un vēlreiz skatās, kā tas darāms. Tāpēc, kad pēkšņi ap Jēzu iestājas tumsa, Viņš Ģetzemanes dārzā atkal griežas pie Tēva. Mateja evaņģēlija 26. nodaļā lasām:

“Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” …

Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” (Mt. 26:37–39, 42.)

Citiem vārdiem sakot: Tēvs, vai šis ir pareizais ceļš, vai Man jādzer šis kauss? Ģetzemanē Dēls skatās uz Tēvu un mācās no Viņa. Par to raksta vēstules ebrejiem autors:

“Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm un, Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis.” (Ebr. 5:7–8)

Jēzus mācījās no Tēva un abi kopā viņi strādāja, lai pabeigtu Iziešanu, lai atbrīvotu Izraēlu no ļaunuma, no netaisnības un no grēka verdzības. Jēzus mācījās, ko nozīmē uzrunāt Dievu par Tēvu. Un šī mācīšanās beidzās tikai tad, kad pār Viņa lūpām atskanēja vārdi: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” (Lk. 23:46).

Līdz ar to uzruna ‘Tēvs’ norāda uz Jēzus revolucionāro Izraēla atbrīvošanas misiju. Bet tā nav cilvēku revolūcija, tā ir Tēva revolūcija, ko Viņš paveic caur sava Dēla ciešanām un nāvi. Iespējams, ka tāpēc Tēvreizē mēs tiekam aicināti lūgt, lai tiekam pasargāti no pārbaudes laika (nevis ‘kārdināšanām’, gr. πειρασμός, peirasmos—nozīmē gan vienu, gan otru), un tieši to pašu Jēzus lūdza darīt mācekļiem Ģetzemanē (Mt. 26:41).

Ja mēs pieņemam šo Jēzus piedāvājumu kļūt par Dieva Valstības pilsoņiem un vēstnešiem, arī mums jāmācās uzrunāt Dievs kā Tēvs, un jāmācās saprast, ko tas nozīmē. Viena lieta ir skaidra — jūs nekad nevarat zināt ko Dievs darīs. Līdz ar to uzrunāt Dievu par Tēvu nav tas pats, kas apciemot vecākus un teikt: “Sveiks, tēti!” Uzrunāt Dievu par Tēvu nozīmē uzņemties risku klusām teikt: “Vai arī es, lūdzu, varu tikt pieņemts par dēlu–mācekli?” Tas nozīmē parakstīties uz Dieva Valstību.

Lūk, to Jēzus droši vien domāja, kad sniedza mums šo lūgšanu. Jāņa evaņģēlija beigās Jēzus uzrunā savus sekotājus: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” (Jņ. 20:21). Mēs dzīvojam starp diviem adventa laikiem — starp Jēzus pirmo atnākšanu un otro. Starp Jēzus piedzimšanu un laiku, kad Viņš visu darīs jaunu. Starp to dienu, kad Jēzus atbrīvoja Israēlu un dienu, kad Viņš atbrīvos visu Universu. To mums atgādina arī katrs Vakarēdiens: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” (1.Kor. 11:26). Mēs nākam pēc mūsu dienišķās un debesu maizes, mēs nākam pēc mūsu šodienas grēku piedošanas un beidzamās piedošanas, mēs nākam pie Dieva galda šodien un lūdzam, lai Dieva valstība nāktu drīz.

Kad mēs uzrunājam Dievu par Tēvu, mēs tiekam aicināti atstāt savu komforta zonu un doties pasaulē, kur valda tumsa un tik daudz sāpju. Ir kārdinājums izslēgt ziņas, aizvērt logus uz pasaules sāpēm, un radīt savu, noslēgtu un nesāpīgu pasauli. Arī pasaule cenšas to darīt, piedāvājot virtuālo realitāti. Tomēr, ja mēs atsaucamies Dievam kā Tēvam, mēs tiekam aicināti būt par ļaudīm, caur kuriem pasaules sāpes tiek nestas Dieva mīlestības dziedinošajā gaismā. Un tajā brīdī mēs saprotam, ka mums ir jālūdz šī lūgšana: Mūsu Tēvs debesīs, slavēts lai top Tavs vārds. Lai visa radība tevi pielūdz, lai viss universs atbalso Tavu slavu, lai pasaule atkal ir brīva no netaisnības, no bada, no grēka, no nāves, un lai slavēts top tavs vārds.

Un kad mēs kā bērni un kā mācekļi stāvam Dieva–Tēva priekšā ar pasaules sāpēm un tumsu uz sirds, lūdzot, lai Dievs piepilda sentēviem dotos apsolījumus, un visā pasaulē īsteno Golgātas un Lieldienu uzvaru, mēs varbūt sajutīsim, ka Dievs ir redzējis arī mūsu sāpes un ciešanas. Šis ir kristīgais garīgums. Tas nav savtīga dzīšanās pēc personīgas garīgas izaugsmes. Šis garīgums ir stāvēt klāt šīs pasaules sāpēs un reizē locīt ceļus pasaules Radītāja priekšā, un abu savešana kopā Jēzus vārdā un Krusta nopelna spēkā. Tas nozīmē dzīvot starp šiem diviem adventiem, saucot Dievu par Tēvu.

Noslēgumā vēl viena doma. Jēzus izvēlējās runāt par Dievu aplinkus. Jāņa evaņģēlijā viņš vairākkārt atsaucas uz Dievu kā ‘Tēvu, kas mani sūtījis’. Viņš vēlējās, lai ļaudis atklāj, kas ir Tēvs, vērojot, ko Jēzus dara. Kad mēs saucam Dievu par Tēvu, arī mēs uzņemamies šo risku. Visa draudzes misija ir ietverta šajā vārdā.

Mūsu uzdevums ir pieaugt Mūsu Tēvā, iejusties vecākā brāļa lomā, lūdzot pēc dienišķās maizes un dienišķās piedošanas, to darot. Uzvilkt Viņa apģērbu, Viņa kurpes, sēdēt pie Viņa dzīru galda, raudāt kopā ar Viņu dārzā, ciest līdz ar Viņu un iepazīt Viņa uzvaru, kad pēc mūsu Kunga un Pestītāja pavēles un pamatojoties uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos, uzdrošināmies droši uzrunāt Dievu, sakot “Mūsu Tēvs.”

Āmen.