Sekojot zvaigznei…

Ir Ziemassvētki. Laiks, kad visa kristīgā pasaule piemin Jēzus Kristus piedzimšanu. Protams, vēsturiski raugoties, Kristus piedzimšana nenotika Ziemassvētku laikā, bet vairākus mēnešus iepriekš, bet tā kā neviens nezina precīzu Jēzus piedzimšanas datumu, tad šis laiks ir izraudzīts vairāk kā simbolisks, kas aino patiesās gaismas nākšanu pasaules tumsā. Kā ar visiem simboliem, arī šim simbolam ir savs stāsts, kas to izskaidro, piešķir nozīmi:

“Tumsa nepaliks ap tiem, kam tagad bailes un bēdas. […] Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.” (Jesajas 8:23a–9:1)

Gaisma atmirdzēja. Vispirms kā jauna, spoža zvaigzne Austrumu debesīs, kas vadīja gudros uz Jūdu ķēniņa piedzimšanas vietu, tad tā iemiesojās Dieva Dēlā un kļuva par visas pasaules gaismu.

Runājot par austrumu gudrajiem, mēs dažkārt domājam par to, no kurienes viņi uzzināja vēsti par Jēzus piedzimšanu? Iespējams, ka pamats šīm zināšanām ir kāds sens Bībeles pravietojums, kuru savulaik izteica kāds cits austrumu gudrais vīrs. Viņš bija ar tik lielu ietekmi, ka pat ķēniņi aicināja viņu pēc padoma. Viņa vārdi bija tik spēcīgi, ka ķēniņi uzskatīja, ka ieroči nespēj tiem stāties pretī — šī vīra vārdi bija stiprāki par kara ratiem un šķēpiem. Ieklausīsimies šajā pravietojumā, kurš acīm redzot saglabājās austrumu tautās vēl daudzus gadsimtus pēc tā pasludināšanas:

“Viņš skaitīja savu sakāmo un sacīja: “Tas ir Bileāma, Beora dēla, pravietojums, tā vīra runa, kam acis tikušas atvērtas, tā pravietojums, kas uzklausījis Dieva vārdus, kas zina Visuaugstākā atziņas, kam skaidra Visuvarenā atklāsme, kas kritis ceļos un kam acis tikušas atvērtas.

Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris…” (4. Mozus 24:15–17a)

Gandrīz visās Tuvo Austrumu tautās zvaigzne simbolizēja ķēniņa spēku un godību. Šis simbols bija tik dabisks, ka senatnē uzskatīja, ka lielu ķēniņu piedzimšana tiek paziņota ar jaunas zvaigznes parādīšanos debesīs.

Pie šī pravietojuma varam pielikt vēl Daniēla pravietojumu par 70 gadu nedēļām līdz svaidītam valdniekam (Dan. 9:25–27) un Mihas pravietojumu par Jūdu ķēniņa piedzimšanas vietu (Mih. 5:1), un mēs redzam, ka veidojas zināma kopaina. Austrumu gudrie pētīja ebreju Svētos Rakstus un zināja šos pravietojumus, un kad atspīdēja zvaigzne debesīs, viņi zināja tās nozīmi.

Ieraudzījuši debesīs jaunu zvaigzni, austrumu gudrie devās ceļā. Daudzi Bībeles pētnieki uzskata, ka austrumi šeit nozīmē virzienu, raugoties no Jeruzalemes. Runa varētu būt vai nu par Bābeli, vai arī par Persiju vai Arābijas tuksnesi, bet visticamāk Bābeli. Raugoties kartē, redzam, ka šis ceļš varēja būt aptuveni 1100 km garš! Ejot ar kājām, katru dienu karavāna spēja veikt vidēji no 16 līdz 40 km garu ceļu. Līdz ar to varam secināt, ka austrumu gudrie varēja būt pavadījuši ceļā vienu līdz divus mēnešus.

Nogājuši tik lielu attālumu, austrumu gudrie tuvojās Jeruzalemei. Izlasīsim kādu liecību par to uzrakstījis Matejs:

“Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.”” (Mateja ev. 2:1–2)

Šķiet, ka tuvojoties galamērķim, viņi bija pazaudējuši zvaigzni. Protams, tā laika pilsētu ugunis nevar līdzināties tām ugunīm, kādas izgaismo mūsdienu lielpilsētas naktīs, tomēr dzīvē pienāk brīži, kad tuvojoties cilvēku darinātajām gaismām, mēs pazaudējam Dieva gaismu. Varbūt pat nenojaušot neko sliktu vai ļaunu, mēs naivi uzticamies svešiem cilvēkiem.

“Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: “Ejiet un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu.” To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja.” (Mateja ev. 2:7–9a)

Austrumu gudrie vīri turpināja ceļu. Izgājuši ārpus Jeruzalemes, viņi atkal ieraudzīja zvaigzni:

“Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.” (Mateja ev. 2:9b–10)

Viņi steidzās uz to vietu, kuru norādīja zvaigzne un patiesi atrada tur jaundzimušo Jūdu ķēniņu.

“Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.” 
(Mateja ev. 2:11–12)

Tik tālu viss ir skaisti. Tomēr Matejs raksta par sekām, kas radās austrumu gudrajiem satiekoties ar Herodu:

“Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piekrāpuši, tad viņš ļoti apskaitās, aizsūtīja un lika apkaut visus bērnus Bētlemē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis.” 
(Mateja ev. 2:16)

Matejs šeit atklāj lasītājiem Jēzu kā pravieti, par kuru Mozus pravietojis, kurš līdzināsies Mozum. Tāpēc šajos notikumos varam saskatīt līdzību ar Mozus piedzimšanu — Jēzus izdzīvo, kad valdnieks pazudina neskaitāmus bērnus ap Viņu, tāpat kā Mozus. Viņš dodas uz Ēģipti, šķērso ūdeni, kas izmaina visu Viņa turpmāko dzīvi, sastopas ar kārdināšanām tuksnesī un sniedz bauslības skaidrojumu, tāpat kā Mozus. Jēzus ir Mozus pravietotais visas pasaules Glābējs.

Un tomēr… Kā būtu bijis, ja gudrie vīri būtu metuši Jeruzalemei līkumu? Dievs aizveda viņus līdz galamērķim, tomēr viņu Jeruzalemes apmeklējumam bija smagas sekas, tas drīz vien kļuva par traģēdiju daudzām ģimenēm. Tāpat tas ir arī mūsu dzīvē — Dievs ir uzticams un taisns, mīlošs un žēlojošs, tomēr mūsu rīcībai ir sekas. Bieži vien mēs pat neapjaušam to. Dievs apžēlojas par mums un kad vien mēs meklējam Viņu, Viņš dāvā mums ceļa zvaigzni un ved mūs pie Viņa Dēla, tomēr tai pat laikā mums vai mūsu līdzcilvēkiem nākas baudīt mūsu neuzticības Dievam sekas. Vai nebūtu daudz labāk, ja mēs uzticīgi sekotu Dieva dāvātai gaismai?

Reiz lasīju stāstu par kādu ganu, kurš jaunībā piedzīvoja pirmo Ziemassvētku nakti. Bet tagad viņš jau ir sirms vīrs, paņēmis klēpī savu mazdēlu, viņš atceras to nakti Betlēmes pakalnos. “Sen, sen pagātnē,” viņš iesāk stāstīt, “kad es biju vēl mazs zēns, es kopā ar citiem ganiem sargāju naktī ganāmpulkus Jūdejas kalnos. Tā Kunga eņģelis ieradās un Tā Kunga spožums mūs apspīdēja visapkārt. Mēs bijām ļoti nobijušies. Bet eņģelis teica: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.”

To pateicis, vecais vīrs apklusa, viņa lūpas ietrīcējās un viņš palika kluss. Mazdēls pagriezās un paskatījās vectēva sejā ar lielām, izbrīna pilnām acīm un jautāja: “Bet vectēv, vai tas ir viss? Ko tu darīji, kad dzirdēji šo priecīgo vēsti? Vai tas, ko eņģelis teica, bija patiesība? Vai Kristus bērns tiešām piedzima, kā eņģelis to teica?”

Vecais vīrs skumji pašūpoja sirmo galvu un atbildēja: “Es nezinu. Es negāju skatīties. Daži saka, ka tas viss ir tikai mīts. Citi saka, ka ir atraduši Viņu, Dieva gaismu un Dieva klātbūtnes mieru un prieku. Bet kas attiecas uz mani, es neesmu pārliecināts. Es negāju pārliecināties par to pats.”

Vai tu esi Viņu atradis? Vai esi piedzīvojis Jēzus piedzimšanu savā dzīvē? Vai tava sirds ir ķēniņu Ķēniņa tronis? Ja nē, tā tomēr var būt, ja rīkosies tāpat kā gani un tāpat kā gudrie vīri no austrumu zemes, ja iesi pats pārliecināties. Ja tu meklēsi Viņu, tu Viņu atradīsi, un ja tu Viņu atradīsi, tad nebrīnies, kad no sirds izlauzīsies dziesma “Apziņa droša, Jēzus ir mans!”