Draudzes pastāvēšanas nozīme

(Fragments no 15. novembra svētrunas)

Dažreiz cilvēki izsaka vēlēšanos kristīties šādiem vārdiem: “Es vēlos kristīties, bet es nevēlos būt draudzes loceklis.” Tam ir savi iemesli. Postmodernismā visas institūcijas ir aizdomīgas. Jūs neticat valdībai, jūs neticat institūcijām, un tā kā baznīca arī ir institūcija, tad kāpēc lai es tai uzticētos? Un tomēr — kad jūs saprotiet, ka esat grēcinieks, ka Jēzus ir miris jūsu dēļ pie krusta — jūs kristāties, un kas ir nākamais solis, kas jums jāsper? Bībelē teikts, ka jāpievienojas draudzei. Kāpēc? Viena iemesla dēļ — Jēzus nenāca, lai nomirtu par grēciniekiem. Punkts. Šokējoši? Atkārtosim vēlreiz, tikai tagad pozitīvā formā: Jēzus nāca, lai mirtu par grēciniekiem, lai varētu tos iekļaut savā miesā, ko Viņš sauc par draudzi. Vai redzat atšķirību? Jēzus nāca, lai ar savu nāvi iekļautu grēciniekus savā miesā, ko Viņš sauc par draudzi jeb savu līgavu. Ja mēs sakām, ka Jēzus nāca, lai mirtu par grēciniekiem, tad kas mums ir vajadzīgs pestīšanai? — nekas. Tad esam tikai mēs divi — es un mans mīļais Jēzus. Viņš nomira pie krusta un es esmu glābts, un kāda man daļa gar tevi?

Padomāsim, kāpēc Jēzum vajadzēja 12 mācekļus — vai viņi daudz palīdzēja Jēzum kalpošanā? Viņš lūdza tos palikt nomodā un lūgt, bet viņi aizmiga. Citreiz Viņš aizmiga un viņi modināja Jēzu: “Vai Tu nevarētu lūgt par mums? Mēs grimstam!” Kāpēc Viņš tērēja laiku ar viņiem? Iemesls tam ir viens — jo Dievs pastāv sabiedrībā, attiecībās. Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars. Trīs personas ideālā harmonijā. Kad Dievs radīja cilvēkus, Viņš arī tos radīja sabiedrībai, attiecībām.

Kad pasaulē ienāca grēks, tas vispirms sabojāja cilvēku attiecības ar Dievu, un tad arī starp cilvēkiem. Tas izpostīja sabiedrību. Vēlāk, kad Jēzus atnāca atjaunot grēkā kritušo pasauli, Viņš veidoja jaunu radījumu, kas atkal vēlēsies dzīvot attiecībās ar Dievu un līdzcilvēkiem. Viņš vēlas atjaunot manas attiecības ar Viņu, lai es varētu iekļauties Viņa sabiedrībā.

Dievs nekad nav vēlējies, lai mēs dzīvotu kristīgo dzīvi vientulībā. Vieni mēs nekad nevaram sasniegt savu patieso potenciālu. Mēs esam vajadzīgi viens otram! Pat tik ļoti, ka tad, kad mēs nomirstam, mēs nedodamies pie Dieva pa vienam, bet dusot zemes pīšļos gaidām Jēzu ierodamies uz padebešiem (Jņ. 14:3), lai visi kopā pārradīti (1.Tes. 4:14-18 un 1.Kor. 15:51-54) dotos uz jauno mājvietu Debesīs. Tā ir jauna sabiedrība.

Mēs visu redzam kā indivīdi. Jēzus nomira par mani, Jēzus mīl mani, Jēzus rūpējas par mani. Mani, mani, mani… Padomāsim—kas ir vissvarīgākais universā? Vai es? Grēks sākās, kad sātans atklāja Dieva raksturu nepareizā gaismā. Jēzus nāca, lai atklātu Dieva raksturu. Un kad cilvēki to saprata, veidojās jauna sabiedrība, kam sabiedrība ar Dievu un citam ar citu ir vissvarīgākā lieta. Jēzus to raksturoja šādiem vārdiem: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ 13:34-35).

Atcerēsimies Jēzus pēdējo lūgšanu pirms krustā sišanas. Vai Viņš lūdza par sevi? Nē. Pārfrāzējot Jēzus vārdus Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā: “Tēvs, es uztraucos par vienu lietu. Vai mācekļu attiecības būs tik pat kvalitatīvas, kā attiecības starp Mani un Tevi. Es vēlos, lai viņi ir viens, kā Es un Tu esam viens.” Jo sabiedrība ir vissvarīgākā lieta visā Universā. Ja mums vienā vārdā vajadzētu pateikt, ko Dievs vēlas sasniegt šajā Universā, kas tas būtu? Vai pestīšana? Ja tā—vai visi tiks pestīti?—nē. Vai tad, ja gadījumā es netieku glābts, Dievs vienalga sasniegs savu mērķi?—jā. Jo kādu dienu viss, ko mēs redzam, tiks iznīcināts ar uguni. Kas paliks? Atpestīto ļaužu sabiedrība. Debesu ģimene un zemes ģimene būs vienotas, un tas ir vissvarīgākais.

Philip Yancey grāmatā “What’s so Amazing About Grace” raksta par kādu narkomāni, kas par naudu “izīrēja” savus dažus gadiņus veco meitiņu vīriešiem, lai par iegūto naudu apmierinātu savas vajadzības pēc narkotikām. Kad viņu noķēra un jautāja, kāpēc viņa nav gājusi uz baznīcu, viņa bija patiesi izbrīnīta: “Es jau tā jutos nožēlojami, kāpēc lai es vēl ietu uz baznīcu?!” Diemžēl viņai baznīca saistījās ar vietu, kur grēciniekus nosoda un atstumj.

Bet padomāsim—kur vēl pasaulē ir kāda vieta, kur izmisušais cilvēks varētu teikt: “Es biju pazudis, bet tagad esmu atrasts. Biju miris, bet nu esmu dzīvs—pateicoties Dieva žēlastībai.” Visu pārējo šajā pasaulē var paveikt bez baznīcas. Pabarot trūkumcietējus, glābt dzīvniekus, cīnīties par “zaļāku” vidi, u.t.t. Ir tikai viena lieta, ko šī pasaule nespēj piedāvāt, un tā ir Dieva žēlastība. Tā ir sabiedrība, kur jūs nevērtē pēc tā, kā jūs ko spējat paveikt, kur jūsu pagātnei un ieņemamam amatam nav nozīmes. Lai arī cik grēcīgs, jūs tiekat pieņemts un mīlēts. Jūs esat Dieva dēls un meita.

Kad jūs pieņemat Jēzu Kristu, kur Viņš jūs sūta? Uz savu draudzi, savu līgavu. “Tad atnāca viens no septiņiem eņģeļiem, kuriem bija septiņi kausi, pildīti ar septiņām pēdējām mocībām, runāja ar mani un sacīja: “Nāc, es tev rādīšu līgavu, Jēra sievu.”” (Atkl. 21:9) Ko Jānis redzēja? “Viņš mani aiznesa garā uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm no Dieva.” (10. p.) Jānis redzēja jaunu sabiedrību. Lūkas ev. 17:21 Jēzus to paskaidroja šādi: “Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, — jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.” Dieva valstība ir jaunas attiecības, kas izveidojas, kad cilvēki vērtē otru augstāk par sevi.

Psiholoģija māca, ka cilvēki mainās tikai beznosacījumu pieņemšanas vidē. Pieliekot revolveri pie kāda deniņiem, jūs varat panākt piekāpšanos, bet jūs nepanāksit izmaiņu. “Naudu vai dzīvību?” Varbūt jūs panāksiet to, ko vēlaties, bet nekad nepanāksiet patiesu pārmaiņu. Un tāpēc Dievs sūta savus bērnus uz draudzi, lai tie dzīvotu beznosacījumu pieņemšanas vidē. Draudze pastāv viena iemesla dēļ — lai būtu vide, kurā ir beznosacījumu pieņemšana.

Padomāsim par Jāņa evaņģēlija 4. nodaļā aprakstīto Jēzus satikšanos ar samarieti. Jēzus pieņēma viņu tādu, kāda viņa bija. “Ej un pasauc savu vīru.” “Man nav vīra.” “Jā, ar pieciem tu esi tikusi galā un tagad strādā pie sestā, bet tā kā tehniski jūs neesat precējušies, tad tevis teiktajā tiešām ir patiesība.” Mēs teiktu: mele! Kā tu runā ar Dieva Dēlu? Bet Jēzus cenšas saskatīt kādu patiesības graudu. Un viņa aiziet un uzaicina visu pilsētu nākt pie cilvēka, kas zina par viņu visu. Vai jūs aicinātu tādu cilvēku pie sevis? Redziet, te ir viena nianse—Viņš zināja visu par šo sievieti, bet attiecās pret viņu kā pret ķēniņieni. Samariete aizgāja uz pilsētu un teica: “Jums jāiepazīstas ar Viņu.” Un viņi gāja, un satika, un pārliecinājās, un teica sievietei: “Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules Pestītājs”. (Jņ. 4:42).

Draudze eksistē viena iemesla dēļ—lai būtu beznosacījumu pieņemšanas vide. Un kad Dievam būs šāda beznosacījumu pieņemšanas vide, kas nestrīdēsies par apģērbu, par diētu, par bungām draudzē un citām triviālām lietām (par ko cilvēki vēl aizvien strīdas), kad Viņam būs tāda beznosacījumu pieņemšanas vide, patiesa sabiedrība, tad beigu laika notikumi norisināsies strauji.

Dievs vēlas izveidojot sabiedrību, kura pieņem cilvēkus bez nosacījumiem. Lai Dievs palīdz arī mums būt vai kļūt par šādu sabiedrību.