Atspirdzini mani pēc Tava vārda

Šī bija mācītāja Valda Zilgalvja svētruna:

Atspirdzini mani pēc Tava Vārda…

Psalms 119:25-32

“Mana dvēsele līp pie pīšļiem, atspirdzini mani pēc Tava vārda! Es Tev atklāju savus ceļus, un Tu mani paklausi. Māci man Tavus likumus! Liec man saprast Tavu likumu noteiktos ceļus, tad es pārdomāšu Tavus brīnumus! Mana dvēsele skumst asarās, stiprini mani ar Savu vārdu! Pasargi mani no melu ceļiem, bet dāvini man Savus baušļus! Es izredzēju sev patiesības ceļu, es turu sev acu priekšā Tavus rīkojumus. Es turos pie Tavām liecībām, Kungs, nepamet mani kaunā! Es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo manu sirdi”

“Mana dvēsele līp pie pīšļiem, atspirdzini mani pēc Tava vārda! (Revive me according your word…)

Ja jums jautātu, kurš Psalms un kura nodaļa ir visgarākā Bībelē? Ko jūs man teiktu? Ps. 119!

Tas bija viegls jautājums. Vai kāds zina šo 119. Psalmu no galvas? (Pokulis zināja). Bet tagad es jums gribu jautāt par ko runā 119. Psalms?

Cilvēki parasti saka, ka šis Psalms runā par Dieva likumiem.  Tiem ir zināma taisnība, jo arī te lasītajā daļā tika pieminēts Viņa baušļu ceļš.

Tomēr šī Psalma skaistums nav saistīts tik daudz, lai atgādinātu mums par to, kas pareizs un kas nepareizs, kā te vairāk tiek runāts par mūsu absolūto nodošanos šī likuma devējam Kungam. Bībeles zinātnieki atzīst, ka šis Psalms ir rakstīts pēc Bābeles gūsta. No teksta redzam, ka Dziesminieks pazīst izjūtas, kuras nāk no nicinātājiem un lepniem, no viņu ļaunuma. Viņš zina, ko nozīmē būt pazemotam, skumju pārņemtam, un piedzīvot nežēlastību. UN psalmists šajā situācija meklē patvērumu pie Kunga. Viņš atkārtoti sauc uz Dievu, viņš ilgojas pēc Dieva mīlestības. Viņš atrod mierinājumu Dieva spēkā. Tātad tas ir psalms ne tikai par Dieva bauslību, bet arī par Dieva mīlestību, tas ir psalms ne tikai par to lai mēs pakļaujamies Viņa priekšrakstiem, bet šī psalma skaistums nāk no psalmista attiecībām ar Dievu.

I

Grēcīguma apzināšanās

Vispirms lasītajā rakstu vietā mēs pamanījām, ka psalmists apzinās savu grēcīgumu.

Mana dvēsele līp pie pīšļiem. Bībele stāsta ka mēs esam radīti no zemes pīšļiem un mēs zinām, ka grēka dēļ mēs pārtapsim par pīšļiem. Bet psalmists nav fiziski miris, tātad te tiek tēlainā valodā aprakstīta viņa un daudzkārt arī mūsu emocionālā nāve. Ir cilvēki, kuri samierinās ar zemisko, viņiem patīk pieķerties putekļiem un dubļiem, visā, tajā, kas ir netīrs. Viņi ar aizdomām skatās uz saviem brāļiem māsām, meklējot ieraudzīt viņos jezuītus, masonus un atkritējus. Un tā viņu mūžs paiet. Interese ir sakāpināta, bet nav atlicis laika domāt par Kristus Vārdiem un darbiem un piedzīvot šo vārdu iedarbību savā dzīvē.

Bet ir cilvēki, kuri ir iepazinuši gaismu grib izrauties no netīrā. Viņus moka iekāres, ļaunas dziņas. Viņi pārdzīvo savu grēcīgumu savus nepareizos ceļus (29). Un viņi nožēlo to ko viņi ir darījuši nepareizi, savu morālo krišanu (28). Bez tam 32 pantā ievērojām, ka psalmists atzīst savu šaursirdību. Tātad viņš runā par dzīves šauro redzējumu. Un izteiciens “Mana dvēsele līp pie pīšļiem ir atzīšanās, ka manī nav nekā laba,  un es pats nespēju izrauties no grēcīgā stāvokļa, bet Tu Jahve vari atjaunot manu dzīvību. Tātad lai piedzīvotu atmodu mums ir jāatzīst savs grēcīgums.

Un tikai tad izskan lūgums: “atspirdzini (atmodini) mani pēc Tava vārda!”

Mūsu draudze īpaši šajā ceturksnī mācās par atmodu un reformāciju. Tas notiek katru sabatu. Bet ja mums  personīgi nav izpratnes par mūsu personīgo grēcīgumu un par Dieva svētumu, Viņa mīlestību uz mums, tad mēs nekad pēc atmodas neilgosimies. Mēs varbūt citus gribēsim redzēt pilnīgus, bet paši būsim pavisam tālu no tā. Tātad personīgās atjaunošanās ierosinātājs ir vispirms ir Dieva uzlūkošana un tad arī nāks sava grēcīguma atziņa.

Kā to gūt?

Kāda kundze mācījās pie manis Bībeles stundas. Kad stāstīju, ka visi ir grēkojuši Dieva priekšā un visiem vajadzīgs Pestītājs, viņa ļoti skaidri pateica – Ko jūs runājiet par grēkiem? Man nav nekādu grēku! Un nākošā reizē es viņu satiku pēc gada. Tad viņa teica: “Es šajā laikā tomēr izlasīju Bībeli. Un tagad saprotu, ka arī es esmu grēciniece.” Viņa pabeidza Bībeles kursu un bija dziļi ticīga māsa līdz mūža beigām.

Nākšana pie Dieva, Dieva uzlūkošana nes grēka atziņu. Bet ne tikai to.

Dieva vārds 119 psalmā ir kā stiprinātājs, kā audzinātājs. Pie kam tas te nosaukts dažādi: – likumi (26), rīkojumi (27), – bauslība (29), -tiesas (30), – liecības (31), pavēles (32). Kā kristieši mēs saprotam, ka viss nosauktais nāk no Dieva. Katrā no tiem ir ietverta mūžīgā Dieva doma. Jā! Viņa mūžīgās domas izteiksme ir Dieva Vārds. Tas ir Vārds, kurš cilvēces dēļ un mūsu pestīšanas dēļ nāca no Debesīm. Tora – ir Jahves jeb Kristus izteicieni. Bauslība norāda uz Kristu. Un bauslība tiek piepildīta Kristū. Tātad viss nosauktais šajā psalmā norāda uz Kristu. Viņš ir Vārds no paša iesākuma.

Un te nu mēs skatām arī SDA Draudzes identitāti. Mums ir jāprot redzēt un skaidrot to kā bauslība un pravieši ir piepildīti Kristū. Kāpēc? Lai apzinātos mūsu stāvokli un pazītu To pie kura ir glābšana no mūsu bezcerīgā stāvokļa.

II

Bet kā šis vārds atdzīvina cilvēku?

Jāņa evaņģēlijā 5. nodaļā ir rakstīts, ka Jēzus pats nāca pie cilvēka, kurš bija gulējis putekļos zemē paralizēts 38 gadus. Vai Jēzus viņu dziedināja zālēm? Vai Viņš pieskārās ar roku un glaudīja slimnieka slimās vietas? Nē! Viņš viņu piecēla slimnieku ar savu Vārdu. Un atceraties kā Jēzus to izdarīja?

Jēzus viņam jautāja: Vai tu gribi būt vesels? Šis jautājums pirmā brīdī liekas vienkāršs un pat neloģisks. Kurš negribētu būt vesels? Bet kā ievērojām Jēzus vārdi sniedza vispirms dziedinājumu cilvēka gribai, kura no gariem vilšanās gadiem bija kļuvusi paralizēta.

Vai tu gribi būt vesels?

Nepietiktu arī ar putekļu nokratīšanu. Nepietika arī ar putekļu nomazgāšanu ūdenī. Vispirms, bija jādziedina šī cilvēka griba. Cilvēka gribu nevar dziedināt ar paš-suģestēšanos. Bet gribu dziedina Dieva Vārds tad, kad mēs to lasām, kad to pārdomājam, kad ieskatāmies sevī. Mūsu griba tiks dziedināta ja ņemsim rokās Svētos rakstus un lūgsim Dievu: “atspirdzini (atmodini) mani pēc Tava vārda!”

Iespējams, ka dzīvojot Jeruzalemē šis cilvēks bija dzirdējis kā citē 119 psalmu. Bet pavērosim kas notika tālāk? Vai Kristus redzēja kādu ticības pazīmi? Šis cilvēks turpināja žēloties, ka neviens viņu neieliek ūdenī. Viņš vēl pēc vecām ieraduma sekoja cilvēku padomiem. “Slimais viņam atbildēja:“Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet, kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis” (Jāņa 5:7).  Dažreiz mēs cīnāmies, lai noteiktu kā varam atbrīvoties no grēcīgā. Mēs jautājam ko dara Dievs no savas puses un kas mums jādara. Bieži mēs cenšamies ar gribas spēku iegūt uzvaru par grēku. Gribam izrauties no dubļiem kas mums pielipuši, kas mūs saista.  Paralizētajam likās, ka varbūt pienāks diena, kad viņš pirmais tiks ūdenī. Un jāsaka  tādā veidā šodien vēl daudzi stāv šāda dīķa malā, lai piedzīvotu dziedināšanu. Bet kāds ir aizsteidzies priekšā. Kāds ir priekšzīmīgāks par mani. Kāds parāda labāku ārēju disciplīnu. Bet citiem tas tā neizdodas un daudzi paliek dīķa malā, paliek putekļos.

Bet notikums parāda, ka Jēzu netraucēja ticības trūkums šajā cilvēkā. Viņš nāca pie cilvēka ar Dieva domu glābt. Un šī doma tika izteikta pavēlē – “Celies, ņem savu gultu un staigā” (5:8).

Tātad te notiek kaut kas negaidīts. Jēzus pavēl cilvēkam darīt to ko viņš pats ar saviem spēkiem nevar izdarīt…

Bet līdz ar šo pavēli Jēzus sūtīja dziedinošo spēku, jo tālāk lasām: “Un tūdaļ šis cilvēks kļuva vesels un ņēma savu gultu un staigāja; bet todien bija sabats” (5:9).

Ko šis cilvēks saņēma sabata dienā? Jēzus piecēla šo cilvēku no putekļiem ar savu Dievišķo, Radošo vārdu.  Vai esiet pamanījuši, ka lasot Bībeli mēs bieži saklausām tādas pavēles, ko cilvēks nevar izdarīt. Piemēram, Dievs Mozum iet cauri jūrai. Jēzus sacīja Nikodēmam: “Tev jāpiedzimst no augšienes!” Redzot milzīgo izsalkušo ļaužu pūli Jēzus par tiem iežēlojās un  sacīja mācekļiem – “dodiet viņam ēst!”

Bet ko no šī un daudziem pieminētiem gadījumiem varam mācīties?

Sadzirdot Dieva pavēli ir labi, ka mēs tūlīt paklausām tai. Ja esam gatavi pieņemt šo Dieva radošo vārdu kā sev adresētu un pakļaujam sevi tam, tad Dievs izdara brīnumu mūsu dzīvē.

Kad mani aicināja darbā par sludinātāju draudzē mācītājs Klotiņš, viņš teica, ja tev ir Bībele un grāmata “Ceļš pie Kristus” tad tu vari sākt sludināt. No tā laika tā grāmata man ir tuva. Tur ir viens citāts kuru nevaru aizmirst (SC 48). “Pakļaujot savu gribu Kristum, tu savienosies ar spēku, kas stāv pāri visām valdībām un varām. Tu no augšienes saņemsi spēku palikt nelokāms, un, nododoties Dievam, spēsi dzīvot jaunu dzīvi, ticības dzīvi.”

Notiek tas par ko lūdzās dziesminieks “atspirdzini mani pēc Tava vārda!” Mēs piedzīvojam atdzimšanu.

III

Liecināšana

Es bieži jautāju, kādēļ Jēzus  šim cilvēkam pavēlēja paņemt matraci un nest sabata dienā? Nastu nešanu sabatā pats Kungs bija aizliedzis. Šis pats Kungs bija tā licis rakstīt pravietim Jeremijam. Bet šoreiz tā arī bija Kunga pavēle “nest matraci sabata dienā!”

Komentāros es atradu šādu skaidrojumu: “Pavēle pacelt matraci un staigāt nav jāattiecina uz Jūdu provocēšanu par Sabata baušļa pārkāpšanu, bet tā bija zīme cilvēka veselības atjaunošanai. “šis cilvēks kļuva vesels un ņēma savu gultu un staigāja; bet todien bija sabats” (v 9).

Tātad Kristus lika nest matraci prom, lai apliecinātu, ka šis ir tas pats cilvēks kurš bija gulējis putekļos un tagad Kristus ir viņu piecēlis un izārstējis sabatā. Viņam vairs nav jāsēro par savu nevarēšanu. Viņam vairs nav jāguļ tur putekļos, viņam nav jāmeklē vainas citos. Viņam nav jāpārdzīvo ka citi var labāk. Bet viņam ir jāiet un jāliecina sabatā par to ko Kristu ir izdarījis viņa dzīvē. Sabats ir diena liecināšanai par Dieva vareniem darbiem pie mums…

Dievs vēlas sniegt mums atspirdzinājumu, atmodu. Svētais Gars ir mūsos. Viņš vēlas lai arī mēs kavētos pie Dieva Vārda. Dieva Vārds mums sniegs atmodu. Lai Viņa vārdā mēs celtos un liecinātu.

Atmoda nav viena rīta piedzīvojums. Mēs mostamies no miega katru dienu. Tā arī garīgā atmoda ir laikā turpinošs process līdz Kristus otrās nākšanas dienai. Tā ir ikdienas cīņa sevis pakļaušanai Dieva gribai. Tā ir bieži vien ir sāpīgs process.

Interesanti, ka mūsdienu ievērojamie Bībeles speciālisti, kā piemēram, N.T. Wright savieno paralizētā cilvēka dziedināšanu ar augšāmcelšanos pie Kristus otrās nākšanas. Tad cilvēki arī tiks piecelti no nāves miega ar Kristus pavēli.

Mums visiem pazīstamais teologs La Rondele grāmatā “Kristus mūsu pestīšana” runājot par Kristus otro nākšanu atgādina, ka tad augšāmceltie piedzīvos pagodinājumu.

Pagodināšana glābšanas procesā maz tiek pārrunāta mūsu draudzēs. Būs beigušās vajāšanas, ciešanas. Tāpat kā Kristus cietis un augšāmcēlies arī mēs pēc mūsu ciešanām tiksim piecelti jaunās miesās. Mūsu miesa ir saistīta ar mūsu dvēseli. Tad šajā sakarībā Pāvils raksta “sēts top iznīcībā, bet augšāmceļas neiznīcībā. Sēts top negodā, bet augšāmceļas godībā. Sēts top nespēkā, bet augšāmceļas spēkā. Sēta top dabīga miesa, bet augšāmceļas garīga miesa”… tā ir brīnišķīga cerība mūsu uzvarai un mūsu pilnībai. Tā ir brīnišķīga cerība tam ka tas darbs ko Dievs jūsos iesācis arī pabeigts… Tā ir brīnišķīga cerība ka vecais cilvēks mums tiks noņemts uz visiem laikiem.

Un šodien postmodernajā sabiedrībā, kad lieliem skaidrojumiem un pierādījumiem nav nekāda nozīme cilvēku ausīs, tad tieši personīgās dzīves liecība ir visskaistākais izaicinājums mūsu klausītājiem. Tā ir  Atsaukšanās  izteikta Dziesminieka vārdiem (varbūt mēs katrs tagad arī dzirdam kā viņš liecina):

Es izredzēju sev patiesības ceļu, es turu sev acu priekšā Tavus rīkojumus. Es turos pie Tavām liecībām, Kungs, nepamet mani kaunā! Es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo manu sirdi”

Lai arī citi varētu būt apgaismoti un iedrošināti līdz ar mums lūgt:

“Mana dvēsele līp pie pīšļiem, atspirdzini mani pēc Tava vārda!

Amen