Pateicības dziesma Dievam

Saulainā sestdienas, 16. janvāra, rītā pulcējāmies uz iknedēļas dievkalpojumu. Šoreiz pie mums viesojās mācītājs Guntis Bukalders. Kopā ar viņu draudzē viesojās arī Niklāvs Adats, kurš no klavierēm prot izvilināt spēcīgas un skaistas dziesmas. Niklāvs dievkalpojuma pirmajā daļā spēlēja kopdziesmu pavadījumu, pateicamies viņam par to!

Mācītājs šai reizei bija izvēlējies rakstvietu no Ap. Pāvila vēstules Efeziešiem 1. nodaļas 2.-14. pantam. (To lasiet rindkopu zemāk!)

Dievkalpojuma izskaņā sveicām Gunti skaistajā dzīves 50 gadu jubilejā. Pēc apsveikuma dziesmas priecājāmies par iespēju satikties un baudījām tasi siltas tējas un garšīgu medus torti. Dievkalpojumā un sadraudzības brīžos varēja just, ka sanākušie ļaudis un mācītājs priecājas par satikšanos. 🙂

Pateicības dziesma Dievam

Trīs pateicības

1. Vēstule efeziešiem iesākas ar pateicību Dievam par mūsu izredzēšanu Jēzū Kristū:

“Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā.” (4. p.)

Uzmanīgs lasītājs un Dieva Vārda klausītājs pamanīs, ka svarīgākais te nav strīds par izredzētību un brīvo gribu, bet kā mums Dieva priekšā būt nevainojamiem mīlestībā! Te nāk prātā kāda teologa pārdomas:

“Reizēm domāju, kā tur [Debesu valstībā] satiksies ticīgie kristītie, kas šajā dzīvē cits citu nevar ciest? Visi tie ticībā attaisnotie, kas šeit staigā uzpūtušies un dusmīgi, cits citu tiesādami? Tur visi būs spiesti būt kopā un tā sapulce nekad nebeigsies. Pat aizšmaukt no tās nevarēs. Vai tas izklausās pēc paradīzes? Brrr… Man šķiet, ka ne tikai jādomā, kā nokļūt debesīs, bet jau šeit jāmācās debesīs dzīvot.”

Ja vēlreiz pārlasām 4. pantu, tad jāsecina, ka tās mērķis ir padarīt mūs nevainojamus mīlestībā. Ko tas nozīmē? Ieklausīsimies mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdos:

“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku. Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo viņš liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai arī muitnieki nedara tāpat?” (Mt 5:43–46)

Būt nevainojamam mīlestībā nozīmē līdzināties Dievam, kas neuzlūko cilvēka vaigu, bet ir dāsns pret visiem. Kam nav favorīti. Tas nozīmē mīlēt ne tikai tos, kas mūs mīl, bet jo sevišķi tos, kas mūs nemīl. Kā mums veicas šai izredzētībā? Vai mīlam atšķirīgos? Kāda alga mums nākas?…

Ko mēs zinām par Dievu? To, ka Dievs Jēzū Kristū mums dāvājis grēku piedošanu. Ko mēs zinām par sevi? To, ka Jēzū Kristū mēs esam saņēmuši apžēlošanu pāri pār jebkuriem mūsu nopelniem vai sasniegumiem. Ka Dievs caur Svēto Garu mūs atjauno Jēzus Kristus līdzībā. Kāda ir vienīgā pareizā atbilde šīs patiesības apliecinājumam? Pateicība — “Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs!”

2. Cita rinda slavē Dievu par pestīšanu jeb izpirkšanu:

“Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē.” (7.–8. p.)

Šeit nav runa par glābšanas jeb izpirkšanas pierādījumiem, bet dzejiska glābšanas apliecināšana. Tā ir dziesma par Kristus asins spēku darīt mūs baltus kā sniegs Dieva priekšā. Tā ir apliecinājums, ka tikai caur Kristus zaudējumu ir mūsu ieguvums — mums ir piedots un mēs esam izpirkti. Tā ir dziesma par Dieva bezgalīgo dāsnumu!

Reiz kāds vīrs kopā ar ģimeni apciemoja savu tēvu. Viņi aizgāja uz restorānu. Beidzot maltīti, vīrs ievēroja, ka oficiante atnesa čeku, tad aiznesa to prom, tad atkal atnesa. Viņa smaidīja un teica: “Kāds restorānā samaksāja par jūsu maltīti. Jūs esat brīvi.” Un tad viņa aizgāja.

“Mani pārņēma dīvaina sajūta,” atzinās vīrs. “Es neko nevarēju darīt. Uzstāt uz samaksu būtu bezjēdzīgi. Es varēju tikai ticēt, ka tas, ko oficiante teica, ir patiesība. Tas nozīmēja vienkārši piecelties un iet prom. Es varēju pieņemt viņas vārdus par patiesiem un dzīvot atbilstoši šai realitātei, vai arī radīt savu realitāti, kurā rēķins nav apmaksāts.

Kristus Evaņģēlijs pasludina, ka mūsu parāds ir samaksāts, ka mēs vairs neesam parādā. Tas aicina ticēt, ka Dievs Kristū ir samaksājis par mūsu grēkiem pats ar savām asinīm.

Apzinoties Dieva sagādāto izpirkšanu, mēs priekā varam izsaukties: “Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs!”

3. Vēl cita rinda slavē Dievu par visa apvienošanu Debesīs un virs zemes Kristū Jēzū.

“Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu — pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, — visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes.” (9.–10. p.)

Vai ievērojāt, ka vēstules efeziešiem autors tic, ka ticīgie jau pašlaik dalās “visās garīgajās svētībās, kas mums Kristū ir debesīs”? (3. p.) Lai arī draudze jau tagad ir pacelta Debesīs, vēstules autors tic, ka Dieva gribas noslēpums visā pilnībā piepildīsies tikai “laiku beigās” (Gal. 4:4). Ar sev raksturīgo teoloģisko ieskatu viņš paziņo, ka laiku beigās Dievs visu apvienos sevī. Tas atsauc atmiņā 1.Kor. 15:28 —

“Un, kad Dēlam viss būs pakļauts, tad arī viņš pats tiks pakļauts Dievam, kas visu nolika viņa pakļautībā, lai Dievs būtu viss visā.”

Cik daudz mēs esam domājuši par to, kā Dievs apvieno visu Kristū? Kā tam jāizskatās mūsu dzīvē, manā dzīvē? — Vai viss, ko es mīlu vai ienīstu, dāvinu, atdodu vai iegūstu, runāju vai dziedu, lasu vai stāstu, ēdu vai dzeru, strādāju vai atpūšos, svinu vai noraidu — vai visu to piepilda Kristus? Vai es visur saskatu Kristu? Vai Kristus mums un man kļūst viss visā?

Un tomēr — lasot šo rakstvietu, es domāju, mums ir jāuzmanās no pārāk lielas koncentrēšanās uz sevi un uz mūsu kā indivīdu nākotni — mēs dzīvosim tur un tur, tādās un tādās mājās. Mēs ēdīsim to un to. Mēs darīsim to un to. Bībele, konkrēti šīs iepriekš pieminētās rakstvietas, koncentrējas nevis uz mūsu, bet uz Dieva nākotni! Par to runā Ef. 2:10, kur mēs esam nosaukti par Dieva “darinājumu”, oriģinālvalodā par Dieva “poēmu”. Poēma nekad nav vērsta pati uz sevi, tā stāsta par tās autoru.

Apjaušot Dieva plānu piepildīt mūs un visu šo pasauli ar sevi, mēs vēlreiz varam teikt: “Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs!”

Trīs pateicības, izteiktas dzejā — par mūsu izredzēšanu, mūsu izpirkšanu un par visa apvienošanu laiku noslēgumā Kristū. Trīs rindas par to, ko Dievs dara Kristū.

Šī rakstvieta ir Dieva slavēšanas dziesma, kas atklāj mūsu pestīšanas stāstu — no izredzēšanas uz izpirkšanu un tālāk uz visa krāšņo visa noslēguma cerību, bet tad tā pagriežas pretī mums, pretī draudzei. Kāda izskatās kristīgā dzīve izredzētības, izpirkšanas un krāšņās beigu cerības gaismā? Ef. 1:11–14:

“Viņā arī mēs pēc Dieva sākotnējā nodoma kļuvām par īpašumu Dievam, kas visas lietas dara pēc savas gribas lēmuma, lai mēs būtu viņa godības slava, mēs, kas jau iepriekš esam cerējuši uz Kristu. Viņā jūs arī esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un viņā jūs, ticēdami šim evaņģēlijam, esat apzīmogoti ar apsolīto Svēto Garu, kas ir ķīla tam, ka mēs saņemsim mantojumu un ka viņš mūs ir izpircis sev par īpašumu, lai mēs esam viņa godības slava.” (11.–14. p.)

• Pirmkārt, mēs kļūstam par Dieva īpašumu caur adoptāciju Kristū Jēzū. Tā ir savas un citu vērtības atzīšana.
• Otrkārt, mūsu dzīves mērķis ir Jēzus godības slavēšana. Šī vēstule atklāj, ka uzticīga kristīgā dzīve ir Dieva slavēšanas dzīve. Tā ir dzīve, ko caurstrāvo svēts prieks, kādu redzam šīs vēstules ievadā.
• Treškārt, tikai Kristū mēs dzirdam patiesību, savas glābšanas evaņģēliju, un pieņemot to, esot Kristū, mēs saņemam apsolītā Svētā Gara zīmogu. Vēstules autors šeit nesniedz detaļas, kā Svētais Gars mūs apzīmogo, bet to varam atrast mazliet tālāk — 4. nodaļā:

“Neapbēdiniet Dieva Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai. Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu. Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums.” (30.–32. p.)

Te atklājas dzīve Kristū, dzīve Svētajā Garā. Efeziešu vēstules autors apliecina, ka Svētais Gars ir mūsu mūžīgā mantojuma ķīla. Kā Dievs deva Svēto Garu Jēzum, kurš tika uzņemts Debesīs un ir sēdies pie Dieva Tēva labās rokas, tā ticot uz Kristus evaņģēliju Dievs to tagad dod arī mums, ar to apliecinot mūsu pestīšanas un Debesu mantojuma drošību.

Apjaušot, ka Dievs Kristū mūs ir pieņēmis, ir atpircis, ir dāvājis Svēto Garu kā Debesu mantojuma ķīlu, mēs vēlreiz pateicībā varam teikt: “Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs!”

Noslēgumā…

Mēs šodien atvērām vēstuli efeziešiem un lasījām tās ievadu par mūsu izredzēšanu, mūsu izpirkšanu un par visa apvienošanu laiku noslēgumā Kristū. Trīs rindas par to, ko Dievs dara Kristū.

Tālāk vēstulē būs gan teoloģija, gan stāsti. Bet viss iesākas ar svētību vārdiem, ar pateicības un laba vēlējuma vārdiem. Draudze slavē un pateicas Dievam par glābšanu Jēzū Kristū: “Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs!” Starp citu, šos slavas un pateicības vārdus Ap. Pāvils raksta no cietuma. Ko mēs sakām, kad nonākam grūtībās? Vai mūsu vārdi tad līdzinās Ap. Pāvila vārdiem? Vai slavējam Dievu?

Kad lūdzam Kunga doto lūgšanu, mēs lūdzam pēc dienišķās maizes. Ne tikai pēc tās maizes, ko pērkam veikalā vai paši cepam krāsnī. Mēs vēlamies, lai Kristus ir mūsu dienišķā maize. Mēs esam pateicīgi Dievam par Viņa jauno derību ar mums, kas pamatojas Jēzus Kristus asinīs.

Tāpēc slavas un svētību vārdiem, kurus izsakām Dievam, ir jāatbalsojas arī mūsu savstarpējās attiecībās. Ap. Jānis 1. vēstules 4. nodaļas 20.–21. pantā raksta:

“Ja kāds saka: es mīlu Dievu! — bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli.”

Tāpēc pagriežaties pret blakus esošo cilvēku un svētījiet viens otru. Parasti tas iesākas ar pateicības vārdiem Dievam par šo cilvēku, kam jūs tos veltāt, un tad turpinās ar laba vēlējumiem. Ja kautrējaties, vienkārši novēliet Dieva svētības, novēliet kaut ko labu šai gadā.

Kad mēs esam pateikušies Dievam un svētījuši cits citu, ir labi apzināties, ka arī Dievs svētī mūs visus kopā kā draudzi, uzrunājot katru individuāli:

“Lai Kungs tevi svētī, lai tevi sargā,
lai Kunga vaigs apgaismo tevi, lai žēlo tevi,
lai Kungs tev pievēršas, lai dod tev mieru!”

Ejiet ar mieru un kalpojiet Kungam ar prieku! Āmen.