Pieminot Kristus lūgšanu pie krusta

Tuvojas Lieldienas. Tas ir laiks, kad pārdomājam Jēzus ciešanas un Viņa dzīves pēdējās nedēļas notikumus, kad pieminam mūsu Kunga Jēzus Kristus mokas un agoniju pie krusta Lielajā piektdienā, un nāvi, un pēc tam pasludinām Viņa augšāmcelšanos. Vēlos pieminēt kādu Lūkas evaņģēlija 23. nodaļā aprakstīto Jēzus krustā sišanas notikuma epizodi:

“Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.” (32.–34. p.)

Lūkas evaņģēlijs vairākās detaļās atšķiras no pārējo evaņģēlistu stāsta par Jēzus pēdējām dzīves stundām. Tikai Lūkas evaņģēlijā Pilāts paziņo, ka Jēzus ir nevainīgs (4.p.) un tikai Lūka piemin epizodi par nopratināšanu pie Heroda Antipas (23:6–12).*1* Tikai Lūkas evaņģēlijā Jēzus, piesists pie krusta, nejautā Dievam nevienu jautājumu. Neizskatās, ka Viņš justos Dieva atstāts, jo Viņš lūdz Dievu tā, it kā Dievs būtu turpat blakus. Vēstulē Ebrejiem 11:6 ir teikts: “…Tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” Un vienīgā lieta, ko Jēzus lūdz, kad Viņa rokas un kājas ir piesistas krustā, ir “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”

Viņu neuztrauc Viņa paša liktenis, bet to liktenis, kas Viņu nogalina. Viņi nezina, ko tie dara. Vismaz tā Jēzus to saka Dievam. Un cilvēki, kuri nezina, ko tie dara, nav saucami pie atbildības. Acīm redzot Jēzus vēlas pateikt, ka Viņš neizvirza nekādas apsūdzības vai pretenzijas pret šiem cilvēkiem. Jēzus vēlas, lai visas apsūdzības pret šiem cilvēkiem tiktu atsauktas. Tikai jautājums ir, kas ir šie “tie”, kas nezina, ko dara?

Salvador Dalí “Christ of St John of the Cross” (1951)

Šeit vēlos pieminēt Barbaras Braunas Teilores sprediķi “Father, Forgive Them”, kurā viņa iztēlojas šo notikumu: Jēzus, paaugstināts pie krusta, var redzēt visus, kas ir ap Viņu. Sākot no romiešu kareivjiem, kam uzdots paveikt šo krustā sišanas darbu, līdz virsniekam, kas uzrauga šo netīro darbu un dod pavēles. Jēzus redz, kā Viņam vēl dzīvam esot, par Viņa drēbēm jau met kauliņus. Tātad, krustā sitēji Viņu jau ir pieskaitījuši mirušiem un pārējais ir tikai laika jautājums. Jaunu mantu iegāde, pat lietoto preču veikalos, cilvēkiem vienmēr ir bijis aizraujošs pasākums. Kāds no kareivjiem pielaiko Jēzus sandales—viņš tiešām tādas vēlas! Cits ar interesi aplūko Viņa apmetni, kas vēl nav zaudējis sava īpašnieka smaržu.

Lūka raksta, ka arī daži no tautas vadoņiem ir šo ļaužu pulkā (35.p.). Jēzus noteikti redz arī viņus. Tie ir cilvēki, kas no vienas puses ļoti mīl Dievu, bet no otras puses baidās no Romas, un tāpēc šajā situācijā nezina ko darīt—vēl jo vairāk ar tādu cilvēku, kas visu laiku ir uzprasījies uz nepatikšanām. Viens no tautas vadītāju uzdevumiem ir pasargāt savus tautiešus no romiešu krustiem. Bet šis jūds ir sakūdījis tik daudz ļaužu, ka ir neiespējami Viņu aizstāvēt. Tad jau labāk lai mirst Viņš viens, nekā daudzi Viņa sekotāji.

Vienīgais, ko Jēzus nevar skaidri saskatīt, ir Viņa draugi. Lūka raksta, ka mācekļi, kas sekoja Viņam no Galilejas, ir kaut kur pašā pūļa malā. Tur ir arī sievietes, kas Viņam kalpoja un arī faktiski bija Viņa mācekles. Ja mācekļi pienāktu tuvāk, viņi riskētu ar savu dzīvību. Atliktu pateikt tikai vienu vārdu un visiem būtu skaidrs, ka viņi ir krustā piesistā sekotāji no Galilejas. Tāpēc viņi labāk stāv pa gabalu no sava mācītāja, kuram tāpat neviens vairs nespēj palīdzēt.

Saistībā ar šo notikumu pirms gandrīz 2000 gadiem ir izveidojušās divas Lielās piektdienas vēstures—jūdu Lielā piektdiena un kristiešu Lielā piektdiena. Saskaņā ar dažu jūdu liecību, šī diena ir viena no visnedrošākajām dienām ebrejiem ārpus Israēlas visā gadā. Pagājušajā gadsimtā Austrumeiropā daudzi jūdi Lielās piektdienas laikā devās prom no savām mājām, jo kad kristieši iznāca no baznīcas, noklausījušies Kristus ciešanu stāstu, daudzi steidzās uz pilsētas ebreju rajoniem nodarīt tur pēc iespējas lielāku postu.

Lai kā mēs rēķinātu, Jēzus nāve ir atmaksāta nez-cik-kārtīgi. Kristieši Kristus evaņģēliju par ienaidnieka mīlēšanu un laba darīšanu tiem, kas viņus ienīst, ir sagrozījuši līdz nepazīšanai, pārvērsdami to par divus tūkstošus gadu ilgu rasismu un miljon-kārtīgu atriebību.

Vislielākā ironija ir tā, ka daudzi no šiem jūdiem, kad viņus izdzina no pilsētas, ieslodzīja geto, kad viņus apsmēja, piekāva, izvaroja, un pameta nomiršanai—ir meklējuši Bībelē kādu izskaidrojumu savām ciešanām. Šķiet, ka nav neviena cita psalma, kurš nebūtu lasīts tik daudz reižu kā 22. Psalms: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”.

Padomāsim vēl par kaut ko — kad kristieši lasa Mateja evaņģēlijā 25:27 “Visi ļaudis atbildēja un sacīja: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem””, tad bieži tautā to iztēlo kā lāstu, ko jūdi uzlikuši paši sev (un kristiešiem tas būtu jāpiepilda?!), bet attiecībā uz sevi mēs ar prieku piekrītam Ap. Jānim, kas raksta “ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” (1.Jņ. 1:7). Tātad — ja jūdi lūdza, lai Kristus asinis apklāj viņus un viņu bērnus, tad tas noteikti ir lāsts, bet ja to pašu lūdz kristietis, tad tā ir pestīšanas izlūgšanās? Dažkārt cilvēkiem ir ļoti dīvaina loģika… Uz otru pusi nevajag aizmirst, ka šie cilvēki, kas tolaik lūdza pēc Jēzus nāves, bija labi ja kādi 70-100. Ņemot vērā Pilāta pils pagalma izmērus, vairāk tur vienkārši nevarēja sanākt! Tāpat neaizmirsīsim, ka ļoti daudz jūdu Jeruzālemē kļuva par kristiešiem. Ja toreiz pilsētā (pēc vēsturnieku aplēsēm) bija aptuveni 20.000 iedzīvotāju, un Vasarsvētkos kristījās 3.000 (Ap.d. 2:41), pēc tam vēl 5.000 (Ap.d. 4:4) un pēc tam vēl daudzi (“Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi.” (Ap.d. 6:7)), tad jāsecina, ka pirmā gadsimta beigās trešdaļa vai pat puse Jeruzālemes iedzīvotāju bija kristieši! Cik pilsētas šodien var lepoties ar tik lielu (aktīvu!) ticīgo procentuālo skaitu? Tad nu pēc visa tā domāt, ka 70-100 cilvēku lūgums ir mūžīgs lāsts visai tautai ir vairāk nekā dīvaini, it sevišķi, ja redzam, kā jūdi pieņēma evaņģēliju (kamēr tas tika sludināts saskaņā ar ebreju Rakstiem). Padomāsim — vai mēs šodien uzņemtos atbildību par mūsu priekšteču lūgumiem pirms 2000 gadiem? Vai pirms 78 gadiem, kad daži lūdza pievienot Latviju PSRS? (Te mēs parasti sakām, ka katrs atbild pats par savu rīcību!)

Jēzus, piesists pie krusta, lūdza Dievu: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Vai Dievs atbildēja Jēzus lūgšanu? Vai Dievs piedeva jūdiem? Atbilde noteikti ir “Jā!”, bet mums jāsaprot, ka Viņš piedeva šo konkrēto grēku, nevis visus grēkus. Uz tā pamata, ka šie cilvēki nesaprata, ko viņi dara, Dievs piedeva tiem, ka tie piesita Mesiju (Dieva sūtīto Glābēju) krustā. Bet Dievs nepiešķir viņiem pestīšanu, kamēr tie nav nožēlojuši visus savus grēkus un nāk pie patiesas ticības, kā Pēteris to norādījis Ap.d. 2:38 un 3:19–20:

“Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.”

“Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un Tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu.”

Jēzus pats teica, ka ir nācis šai pasaulē, lai glābtu grēciniekus, un šo uzdevumu Viņš paveiks ar savām ciešanām un nāvi pie krusta. Viņš atkārtoti paredzēja savu nāvi un skaidroja to mācekļiem kā Dieva gribu (Mt. 16:21 un Jāņa 18:11). Šī iemesla dēļ vairums kristiešu uzskata, ka nevis kāda konkrēta rase, tautība vai kāda cita ļaužu grupa, ir atbildīga par Jēzus nāvi, bet visa cilvēce ar savu grēcīgumu kopā. Ja mēs (latvieši, krievi, vācieši, ebreji, arābi, ķīnieši, u.t.t.) nebūtu grēcinieki, Kristum nebūtu mūs jāglābj ar savu upuri pie krusta. Runājot kāda franču teologa vārdiem: “Kas nogalināja Kristu? Jūdi? Romieši? — Es esmu Viņu nogalinājis… Nav citas kristiešu atbildes, jo Viņš labprātīgi mira par maniem grēkiem.”*2*

“Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Tātad, par ko Jēzus te runā? Par mums. Viņš to teica par mums. Viņš pat piešķīra mums nezināšanas kredītu, pieņemot, ka mums nav ne mazākās nojausmas par to, cik daudz posta mēs darām—gan ar mūsu darbību, gan bezdarbību, gan ar mūsu slepenām domām, gan atklātiem izteikumiem pret tiem, kurus mēs tā vai citādi pasludinām par “Kristus ienaidniekiem”. Cik bieži savos centienos aizstāvēt Kristu, mēs esam nonākuši līdz Viņa krustā sišanai?

Ar savu rīcību pret citiem cilvēkiem arī mēs esam situši Kristu krustā atkal un atkal—vai arī stāvējuši pūļa malā, kamēr kāds cits paveica šo netīro darbu—ieturot drošu distanci starp sevi un krustā sisto, kuram taču tāpat neviens neko nevar palīdzēt.

Ja Dievs ir atbildējis Jēzus lūgšanu pie krusta—un mums vajadzētu no visas sirds ticēt, ka šo lūgšanu Dievs atbildēja—ja mums patiesi ir piedots un mēs esam attaisnoti par savu rīcību, tad tam vajadzētu būt šādas rīcības galam—visas apvainošanas un visas grēkāžu meklēšanas, atdarīšanas un atriebšanas galam. Jēzus Kristus mira, lai tam visam pieliktu punktu. Jēzus labprātīgi uzņēmās būt par pēdējo upuri, lai Viņa sekotāji nekad nevienu vairs nepadarītu par upuri. Viņš iedeva mums pat lūgšanas vārdus gadījumam, ja mūsu rokas ir pienaglotas un mums nav iespējams ar tām atšķirt lūgšanu grāmatas lapas: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”

Āmen.

Piezīmes:
1 Komentārs par Lk. 23:6–12. The Expositor’s Bible Commentary, Frank E. Gaebelein, Ed., Zondervan. ©1990 Electronic text by OakTree Software, Inc.
2 A Jewish response to Mel Gibson’s “The Passion of the Christ”—“Who do Christians believe is responsible for Jesus’ death?” http://www.ifcj.org