Patiesa dievbijība

Lūkas ev. 14. nodaļā ir aprakstīta trešā reize, kad kāds no farizejiem ir uzaicinājis Jēzu uz pusdienām.*1* Visas šīs maltītes Jēzus izmanto, lai mācītu. Vēstures materiāli liecina, ka senatnē daudzi viesi izmantoja ielūgumu uz pusdienām, lai mācītu viesību dalībniekus. Savā laikā arī Sokrāts pēc maltītes mācīja klātesošos.

Pirmās četras daļas tematiski apvienojas sekojošā hiasmā:
A Ārēja reliģiozitātes izrādīšana, bez intereses par citiem (cilvēkiem) (14:1–6)
   B Savtīgums, ierodoties viesos (14:7–11)
   B¹ Savtīgums, aicinot viesos (14:12–14)
A¹ Ārēja reliģiozitātes izrādīšana, bez intereses par citiem (Dievu) (14:15–24)

Aplūkojot Lūkas ev. 14. nodaļas struktūru, varam secināt, ka stāsta galvenais uzdevums ir atklāt atšķirību starp ārējo izskatu un iekšējo realitāti.

Ārēja reliģiozitātes izrādīšana, bez intereses par citiem

Lūka raksta, ka “Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja”. Lasot grieķu tekstu, redzam, ka ievērojamais (gr. archon) farizejs varēja būt valdības pārstāvis, iespējams pat—sinedrija loceklis.

Tolaik ielūgt apkārt staigājošu sludinātāju pēc dievkalpojuma sinagogā nebija nekas neparasts. Tomēr Lūkas apraksts vedina domāt, ka šis ielūgums nebija vienkāršs laipnības žests. 3. pantā teikts, ka viesu vidū bija bauslības mācītāji un farizeji. Rakstu zinātnieku un bauslības sargu klātbūtne nozīmē, ka viesi vairāk bija ieinteresēti Jēzus rīcības izvērtēšanā, nekā kopīgā maltītē. Un tas, ka viesu vidū bija “ūdenssērdzīgs” slimnieks vēl vairāk vedina domāt, ka tā nebija vienkārša sakritība. Visticamāk—viņš bija ielūgts ar mērķi pārbaudīt Jēzus rīcību sabata dienā. Tieši to apliecina 1. panta beigas: “tie Viņu novēroja”.

Un tā, Jēzus bija ielūgts valdības vīra namā, tur bija kāds slimnieks, un visi vēroja, ko Jēzus darīs. Šī izskatās pēc tipiskas farizeju organizētas scēnas, lai varētu atrast iemeslu apsūdzēt Jēzu. Lūka jau iepriekš trīs reizes ir pieminējis, ka Jēzus ir dziedinājis slimos sabatā (4:31–37; 6:6–11 un 13:10–17). Tāpēc var uzskatīt, ka farizejiem ierodoties uz maltīti bija sava dienas kārtība un Jēzum bija sava. Jēzus izmantoja šo formālo pusdienu maltīti kā iespēju, lai mācītu par patieso bauslības nozīmi, par ārēji redzamo rīcību un iekšējo realitāti, par pazemību un devību.*2*

“Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Un tie nekā uz to nespēja atbildēt.” (3.–6. p.)

Šis ir interesants notikums. Rakstu mācītāji un farizeji—ļaudis, kas bija iecēluši sevi par bauslības sargiem un skaidrotājiem—nespēja atbildēt uz vienkāršu jautājumu, kas ir svarīgāks—sabata baušļa ievērošana vai palīdzība nelaimē nonākušam cilvēkam…

No vienas puses it kā vajadzētu palīdzēt nelaimē nonākušajam, bet kā tad ar Dieva bausli, kas nosaka, ka sabatā “tev nebūs nekādu darbu darīt”? Šai jautājumā domas dalījās. Bija divas teoloģiskās skolas—vieni uzskatīja, ka sabatā drīkst palīdzēt dzīvniekam izkļūt no bedres, un tas ir jādara pat tad, ja lops pieder ienaidniekam! Viņi atsaucās uz 2. Mozus 23:

“Ja tu sastopi sava ienaidnieka vērsi vai ēzeli maldāmies, tad steidzies vest to viņam atpakaļ. Ja tu redzi sava ienaidnieka ēzeli guļam zem viņa nastas, tad neatstāj to, bet palīdzi tam to pacelt.”

Turpretim otri uzskatīja, ka cilvēku var vilkt laukā no bedres tikai tad, ja nav jālieto palīglīdzekļi, bet dzīvnieku—tikai pēc sabata beigām. Talmudā*3* ir divi likumi par palīdzības sniegšanu sabatā—viens atļauj dzīvniekam palīdzēt tikt laukā no bedres, bet otrs atļauj sabata laikā tikai barot bedrē iekritušo dzīvnieku. Šķiet, ka šie ierobežojumi neattiecās uz nelaimē nonākušiem cilvēkiem. Bija vēl daudz radikālāka esēņu sekta, kas sabatā kategoriski noraidīja jebkuru palīdzību kā dzīvniekiem, tā arī cilvēkiem. Tā šie Svēto Rakstu zinātnieki un bauslības sargi bija dilemmas priekšā, uz kuru tie nespēja atbildēt.

Jēzus arguments virzījās no mazākā uz lielāko: ja jau saskaņā ar jūdu loģiku sabata dienā gan dēlu, gan vērsi drīkst izvilkt no bedres, cik daudz vairāk cilvēku drīkst izvilkt no slimības bedres, kurā viņš bijis nez cik ilgi! Pierādījuma mērķis bija atklāt farizeju divkosību, kas ārēji centās izskatīties reliģiozi, turot sabatu, bet būtībā bija vienaldzīgi pret citiem cilvēkiem, kas ir patiesas dievbijības centrs.
Šeit var minēt kādu iemeslu, kāpēc farizeji un nama tēvs bija tik neiejūtīgi pret slimo. Pamattekstā un angļu tulkojumos ir teikts, ka šim cilvēkam bija tūska—šķidruma uzkrāšanās locītavās. Šī slimība saistīta ar niezi un slāpju sajūtu. Tolaik daudzi šo slimību uzskatīja par bagātnieku un izlaidīga dzīvesveida turīgo cilvēku slimību. Šo slimību pielīdzināja bagātības slimībai—tāpat kā bagātnieks, kam ir daudz naudas, bet nekad nav gana un vajag vēl un vēl, kaut arī nauda sabojā viņa raksturu, tāpat arī tūskas slimnieks vēlas dzert vēl un vēl šķidrumu, ar to tikai vēl vairāk pasliktinot savu stāvokli. Kā profilaksi pret tūsku uzskatīja morāles stiprināšanu. Līdz ar to nav brīnums, ka atrodoties farizeju, augstas morāles sargu vidū, šim cilvēkam visi lika sajust savu nepatiku pret viņa vājo morāli un raksturu.

Kaut arī neviens no klātesošajiem nespēja kaut ko iebilst pret Jēzus loģiku un problēmas risinājumu (14:5), tomēr, kā vēlāk redzam, tie izvēlējās neticēt Jēzum.

Savtīgums, ierodoties viesos

Otrais šajā nodaļā atklāj viesu savtību. Tolaik plaši izplatīta prakse bija viesībās meklēt labākās goda vietas, lai tā izceltu sevi un savu nozīmīgumu pārējo viesu vidū.

Kā mēs to darām šodien?—šodien nav tikai goda vietas viesībās, bet arī apģērbu zīmoli, automašīnu markas, kurā rajonā dzīvojam, kādās skolās bērnus sūtam, kas ir mūsu draugi un paziņas, u.t.t.
Interesanti, kā to savulaik ir novērtējis grieķu vēsturnieks, biogrāfs un rakstnieks Plutarhs (Lucius Mestrius Plutarchus, 46–120 AD):

“Kad mēs esam ieņēmuši savas vietas, mums nevajadzētu sākt noskaidrot, kurš ir likts virs mums, bet kā mēs varam būt pilnīgā saskaņā ar tiem, kas ir ap mums… . Jo katrā gadījumā tas, kurš iebilst pret savu vietu pie galda, iebilst nevis pret nama tēvu, bet pret savu kaimiņu, un tā dara sevi nīstamu abu acīs.”*4*

Jēzus šeit atkal uzrunā klātesošos farizejus. Viņš runā par acīm redzamo atšķirību starp viņu ārējo izskatu—dievbijību un reliģiozitāti, un realitāti—cenšanos ieņemt labākās vietas starp bagātajiem.

Savtīgums, aicinot viesos

Trešais stāsts šajā nodaļā veltīts nama tēvam, kas aicinādams ciemos tikai tos, kas viņam atmaksās (ar to pašu vai ko līdzīgu), ir atklājis savu savtīgumu. Plutarhs par to raksta sekojošo:

“Būt spiestā kārtā kopā ar kādiem cilvēkiem ceļojumā , ģimenē vai darba darīšanās nav tik nepatīkami kā pie pusdienu galda… . Pusdienu svinības ir dalīšanās (koinonia)… tāpēc pusdienu dalībniekus nedrīkst atstāt gadījumam, bet tiem jābūt tuviem draugiem, kas priecājas par iespēju būt kopā. Pavāri gatavo ēdienu no dažādām sastāvdaļām un garšvielām, sajaucot skābu ar eļļainu, saldu un pikantu, bet jūs neiegūsiet labu un saskanīgu kompāniju pie pusdienu galda, saaicinot kopā cilvēkus, kuri nav līdzīgi domās un uzskatos.”*5*

Tolaik, tāpat kā tagad, modē bija savstarpējā apmainīšanās ar laipnībām, un cilvēki aicināja ciemos pie sevis sev līdzīgos, kas pēc tam varēja uzaicināt ciemos pie sevis. Jēzus ieteica aicināt “nabagus, kroplus, tizlus, aklus”, jo tad “tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.” Līdz ar to Jēzus piedāvā izvēli—kādu atmaksu tu vēlies? Cilvēka vai Dieva?
Šeit Jēzus atklāj atšķirību starp “ievērojamā farizeja” ārējo izskatu—vēmi izskatīties par visas tautas reliģisko vadītāju, un realitāti—vēlmi būt kopā tikai ar turīgajiem un bagātajiem.

Ārēja reliģiozitātes izrādīšana, bez intereses par citiem (Dievu)

Ceturto sadaļu ievada kāda mielasta viesa teiktais: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Jēzus reakcija uz to ir eshatoloģiskā svētku mielasta dalībnieku atsaucības kritiska izvērtēšana. No vienas puses visi ir aicināti, bet cik uz to atsaucas? Jēzus stāsta kādu līdzību par kungu, kas izsūta savu kalpu ar ielūgumu uz svinībām. Šķiet, ka sākumā visi piekrīt. Kad kungs ir noskaidrojis viesu skaitu, tas sāk gatavot maltīti un tad sūta kalpu vēlreiz, lai aicinātu viesus uz svinībām. Tagad viesi sāk meklēt ieganstu, kāpēc viņi var nenākt. Šķiet, ka iegansts ir tās pašas jau iepriekš pieminētās bagātības un stāvoklis sabiedrībā.

Arī Toma evaņģēlijā ir aprakstīts līdzīgs notikums*6*, kur kungs sūta savu vergu pie viesiem ar ielūgumu uz viesībām. Viens atsaka, jo tajā vakarā pie viņa ieradīsies tirgoņi, kas viņam ir parādā un viņam vajag tos pamācīt. Otrs atsaka, jo ir nopircis māju un tiek izsaukts uz to dienu prom. Trešais atsaka, jo viņa draugs precas un viņam ir jāorganizē kāzu svinības. Ceturtais atsaka, jo viņš ir nopircis īpašumus un tagad ir jāievāc īres maksa. Tad kungs apskaitās un lika kalpam aicināt visus, kas vien atsaucas. Stāsts noslēdzas ar vārdiem “Pircēji un tirgoņi nenāks mana Tēva mājokļos”. Šajā stāstā uz viesībām ielūgtajiem ir vairāk vai mazāk vērā ņemami argumenti.

Bet tagad ieklausīsimies Jēzus teiktajā, kāpēc ielūgtie viesi nevar ierasties. Pirmais saka: “Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani.” Šī aizbildināšanās ir ļoti vāja. Kurš pirks tīrumu, to pat neapskatījis? Tomēr daudzi ir atsaukušies uz īpašumiem, lai noraidītu Svētā Gara ielūgumu uz pestīšanu.

Otrs saka: “Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.” Šis iegansts ir vēl vājāks par pirmo. Kurš pirks piecus pārus vēršu (kas tolaik katrs maksāja aptuveni 1–2 mēnešu darba algu jeb 15 sudraba seķeļus!), pat nepaskatījies, kā tie spēj art? Tomēr daudzi cilvēki ir tik aizņemti darbā, ka nav laika priekš Kunga. Reiz pienāks diena, kad cilvēks izelpos pēdējo elpas vilcienu. Darbs tāpēc neapstāsies, to turpinās kāds cits, bet pestīšana būs nokavēta.

Reiz es lasīju par kādu sarunu starp diviem lauksaimniekiem. Kāds fermeris devās pie sava kaimiņa aizņemties virvi. “Atvaino,” atteica kaimiņš, “Es nevaru tev iedot virvi, es pašlaik ar to esmu piesējis pienu.” “Pienu?” nesaprašanā pārjautāja pirmais. “Kā tad tu vari ar virvi piesiet pienu?” Uz to kaimiņš atbildēja: “Jā, es saprotu tavu neizpratni, bet ja kāds negrib kaut ko dot, tad jebkurš iemesls ir labs.”*7*

“Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.” Šim cilvēkam bija visvājākais attaisnojums. Patriarhālajā sabiedrības iekārtā sieva noteiks, kur vīrs ies un kur nē? Neticami! Tā vietā, lai painteresētos, vai nevar dabūt otru ielūgumu, lai ierastos svētkos kopā ar savu jauno sievu, viņš atrada iemeslu atteikties no svētkiem. Varbūt, ka viņam bija izdevies apprecēties ar kādu krietni augstākas sabiedrības sievieti un tagad uzskatīja zem sava goda apmeklēt šīs svinības? Jau iepriekš pieminētais grieķu vēsturnieks Plutarhs apraksta līdzīgu gadījumu, kad kāds uz viesībām ielūgts augstmanis nedeva atbildi par savu ierašanos uz svinībām, kamēr nebija noskaidrojis visu pārējo uz viesībām ielūgto vārdus. Kad nama tēvs uzzināja par šī augstmaņa rīcību, viņš par to bija ļoti aizvainots.

Cik bieži mēs aizbildināmies, kāpēc nevaram atnākt uz dievkalpojumu—uz satikšanos ar Dievu! Mūsu īpašumi, mūsu darbs, mūsu pieķeršanās citiem—viss var noderēt par iemeslu, kāpēc mēs nevaram nākt. Neviens cilvēks šajā līdzībā neteica, ka negrib nākt, visi atrada ieganstu, kāpēc viņi nevar ierasties.

Jēzus saskatīja stāsta līdzību ar Viņa kalpošanas realitāti arī šajā notikumā. Visi izraēlieši ar Dieva vēstnešu (praviešu) starpniecību bija uzaicināti uz Dieva mesiāniskajām svinībām. Kad pienāca laiks rīkot svētku svinības, Dievs sūtīja savu kalpu (Jēzu) ar aicinājumu nākt, bet kad atskanēja šis aicinājums, augstākā sabiedrība bija pārāk aizņemta ar virzīšanos uz augšu pa slavas un bagātības kāpnēm. Tad Jēzus griezās pie vidusslāņa un trūcīgajiem iedzīvotājiem, tad pie sabiedrības atstumtajiem un visbeidzot sūtīja savus mācekļus pie pagāniem. Šis stāsts atklāj atšķirību starp ārējo ticības apliecību un rīcību.

Tiem, kas atsaka Dieva aicinājumu, Jēzus izteica ļoti stingru brīdinājumu: “es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” Iemesls, kāpēc mēs varam tikt izslēgti no Dieva valstības svētkiem, ir mūsu vājie iegansti—atsacīšanās nākt.*8*

Lielais vijolnieks Nikolo Paganīni novēlēja savu brīnišķīgo vijoli savai dzimtajai Dženovas pilsētai—ar vienu nosacījumu—ka uz šī instrumenta neviens nekad nedrīkstēs spēlēt. Tas izrādījās ļoti slikts nosacījums, jo kokam ir tāda dīvaina īpašība—kamēr vien to lieto, tas mazliet nolietojas, bet kolīdz to vairs nelieto, tas sāk trūdēt. Izsmalcinātā samtaini skanošā vijole tagad ir pārvērtusies par ķirmju sagrauztu instrumentu skaistā futrālī, kam šodien ir tikai relikvijas vērtība. Sairušais instruments ir atgādinājums, ka dzīve, kas nošķirta no kalpošanas citiem, zaudē jēgu. (Bits & Pieces, June 25, 1992.)

Kopsavilkums

Un tā, šodien mēs aplūkojām Lūkas evaņģēlija 14. nodaļu—4 mācības par patiesu dievbijību.

1. Cilvēka vajadzības ir svarīgākas par reliģiskiem rituāliem, tai skaitā pat par sabata ievērošanu. Jēzus skaidri norāda, ka sabats tikai tad iegūst savu patieso jēgu, ja ar šo dienu jūs sniedzat otram kaut ko tādu, kas tam kļūst par brīvības simbolu.
2. Patiesa dievbijība izpaužas, nemeklējot godu citu priekšā, bet ieņemot zemāko vietu, gaidot, kamēr Kungs mūs paaugstinās.
3. Patiesa dievbijība atklājas, kad kalpojam tiem, kas nespēj atmaksāt un ticībā uzticoties, ka Dievs to redz un Viņš atlīdzinās.
4. Mūsu reālā atsaucība Dieva aicinājumam. Atšķirība starp ārējo ticības apliecību un rīcību.

Atsauces tekstā:
*1* Skat. Lk. 7:36–50; 11:37–54; 14:1–24. Vēl viena maltīte ir pieminēta Lūkas 5:27–39, kur muitnieks Levijs uzaicina Jēzu uz mielastu.
*2* Dr. Jerry Morrissey http://www.sermoncentral.com/print_friendly.asp?SermonID=38270
*3* Ebreju Bībeles komentāra (Midraš + Mišna/Gemara) skaidrojums.
*4* Plutarch, Dinner of the Seven Wise Men, 149 A–B.
*5* Plutarch, Moralia 708D.
*6* Toma evaņģēlijs 64. http://www.gnosis.org/naghamm/gosthom.html
*7* Bruce Howell “Don’t Miss the Banquet” www.sermoncentral.com
*8* Terry Laughlin http://www.sermoncentral.com/print_friendly_illustration.asp?illustration_id=68579