Svētki Debesīs un uz zemes

Pagājušajā reizē mēs pārdomājām Lūkas ev. 14. nodaļas noslēgumu. Jēzus stāstīja divas līdzības par torņa celšanu un par karošanu. Viņš uzdeva jautājumu: vai esat pārliecināti, ka spēsiet pabeigt iecerēto būvi, vai spēsiet uzvarēt karu? Arī šodien mēs varam uzdot cilvēkiem šos jautājumus. Vai esat pārliecināti, ka jums izdosies iecerēto pabeigt? Un ja neizdosies—kā tad? Kas šodien ir torņi un kari, ko cilvēki cenšas uzcelt un izkarot bez Dieva? Vai saskatām Dieva piedāvāto ceļu—alternatīvu? Tagad lasīsim tālāk Lūkas evaņģēliju, lasīsim Lūkas ev. 15:1–10:

“Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.”

“Vai arī — kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.””

Visas trīs līdzības Lūkas ev. 15. nodaļā (par trešo lasiet mazliet zemāk) atbild uz šo jautājumu. “Lūk, šis ir iemesls, kāpēc mēs svinam svētkus. Vai arī jūs nesvinētu, ja kaut kas tāds notiktu jums? Līdz ar to—kā tad mēs varam nesvinēt?” Šīs trīs līdzības paver skatu uz Jēzus kalpošanu un, iespējams, arī uz to, kā mums vajadzētu rīkoties.

Problēmas pamatā bija sabiedrības uzskats par tiem cilvēkiem, ar kuriem Jēzus bija kopā. Tur bija “muitnieki un grēcinieki”. Muitnieki nevienos laikos nav bijusi iecienīti, un vēl jo mazāk Jēzus dienās, kad muitnieki vāca nodokļus vai nu priekš Hēroda vai Romas okupācijas varas, vai abiem diviem. Daudzi jūdi uzskatīja, ka Hērods ir nelikumīgi piesavinājies ķēniņa amatu, savukārt romieši bija pagāni, un kas vēl ļaunāk—okupanti.

Jēzus nesaka, ka šos cilvēkus Dievs pieņem tādus, kādi tie ir. Ir nepieciešama grēku nožēla.

Farizeji saprata, ka Dievs var pieņem grēcinieku tad, kad tas pedantiski izpilda visas likuma prasības. Jēzus uzskatīja, ka Dievs tos pieņem tad, kad cilvēki izvēlas sekot Viņam. Jēzus vārdos “Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga” varam saklausīt kādu domu, kas domāta tieši farizejiem.

Šeit tad arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc ir svinības—visas Debesis līksmojas! Arī eņģeļi līksmojas un ja mēs uz zemes nepievienojamies šiem svētkiem, mēs neesam saskaņā ar Dieva realitāti.

Abos stāstos par pazudušo avi un pazudušo grasi Jēzus uzsver nepieciešamību debesīm un zemei būt harmonijā vienai ar otru. Ja Debesīs ir svētki, tad tiem ir jāatspoguļojas arī uz zemes. Zemei ir jāatspoguļo debesis tāpat kā ezers atspulgo debess jumu virs tā. To mēs lūdzam arī Kristus atstātajā parauglūgšanā “Mūsu Tēvs debesīs. Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mans izcēlums).

Tolaik Dieva Templis simbolizēja debesis zemes virsū. Templis bija Debesu svētnīcas atspulgs. Vistuvāk Debesīm tolaik piekļuva priesteri. Viņiem tempļa kalpošanā bija jāievēro daudz dažādu priekšrakstu. Pārējā tauta varēja kopēt Debesu dzīvi, stingri ievērojot daudzus šķīstības likumus visās dzīves jomās. Noslēdzot katru līdzību ar svētku ainu, Jēzus stāsta par savas kalpošanas saskaņu ar Dieva gribu. Jēzus saka, ka Debesīs ir skaļi un trokšņaini svētki par katru atgriezušos grēcinieku. Ja zemes iedzīvotāji vēlas kopēt dzīvi Debesīs, arī viņiem vajag saskatīt līksmības iemeslu un līksmoties. Tieši to arī Jēzus dara.

Iedomājaties, kādu iespaidu atstāja šie Jēzus stāsti uz grēciniekiem, kas atgriezās pie Dieva! Viņiem nav jānopelna Dieva vai Jēzus labvēlība. Dievs pats izvēlējās nākt un meklēt viņus, un priecājas, ka ir tos atradis! Un tāpēc Jēzus dara to pašu, ko dara Dievs, un tas izsauca konfliktu ar farizejiem, kas nespēja to pieņemt. Jēzus rīcība uz zemes atbilst Dieva mīlestībai Debesīs.

Jautājums mums visiem šodien ir: kas šodien draudzei būtu jādara, lai cilvēki uzdotu līdzīgu jautājumus, uz kuriem šādas vai līdzīgas līdzības ir atbilde? Ko mēs šodien varam darīt, kas liktu cilvēkiem jautāt: “Kāpēc jūs to dariet?” un pavērtu mums iespēju pastāstīt līdzību par pazudušo, kas ir atrasts?

Lūkas ev. 15:11–24

“Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! — Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.

Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.

Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva.

Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.– Un viņi sāka līksmoties.”

Šķiet, ka šī ir Jēzus vispopulārākā līdzība un visi kristieši to zina. Daudzus tā ir iedvesmojusi. Piemēram, holandiešu izcilā gleznotāja Rembranta (17. g.s.) glezna “Pazudušā dēla atgriešanās”. Daudzi šajā līdzība ir saskatījuši Dieva nesavtīgo mīlestību uz grēcinieku, vēlmi to pieņemt Dieva ģimenē kad tas izrāda vēl tikai pirmo grēku nožēlas pazīmi. Protams, šī Dieva mīlestība uz pazudušo ir šīs līdzības skaistākā doma, un par to mums ir jāpriecājas. Un tomēr pārlasot šo līdzību, arvien pamanām kaut ko iepriekš neievērotu.

Klausoties sākumu šai līdzībai, toreizējie klausītāji noteikti pamanīja kaut ko pazīstamu. Arī rakstu mācītāji stāstīja līdzīgu stāstu. Tur šis no Tēva mājām aizgājušais dēls bija atkritušais Israēls, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars aizveda trimdā. Viņi labi apzinājās Dieva mīlestību un priecājās kā Tēvs šo pazudušo nepamet, bet gaida mājās. Līdzība bija kā sava veida saldais ēdiens. Tikai Jēzus neapstājās šajā punktā. Viņš līdzību turpināja un stāstīja, ka bija arī vecākais brālis. Tas bija kaut kas jauns un nedzirdēts. Un tad līdzības noslēgums vairs nelikās patīkams. Kāda bija Tēva rīcība un kā rīkojās vecākais brālis?

Ir pagājuši 2000 gadi un šo līdzību arvien vēl skaidro ar dziļām pārdomām. Tā izsauc dzīvas diskusijas. Daudzi šeit saskata pilnīgi amorālas lietas:

1. Pirmkārt, ierosme pazudušam dēlam atgriezties mājās nebija tādēļ, ka viņš mīlēja savu ģimeni. Viņš nāca mājās tādēļ, ka mira badā.
2. Otrkārt, tēvs piedeva viņam pirms viņš izteica savu nožēlu par neuzvedību.
3. Un treškārt vecākais brālis tiek pazemots, stāstā šis taisnais kļūst gandrīz vai par noziedznieku, jo viņa jaunākais brālis ir atnācis mājās, lai dzīvotu uz viņa rēķina. Savu mantojuma daļu jaunākais tēvam dzīvam esot bija atprasījis un izšķērdējis. Un tagad dzīvos uz to, kas ģimenei bija palicis — uz vecākā brāļa mantojuma daļu.

Ja šo biblisko ētiku pielietotu laicīgā dzīvē, tad nebūtu prezidenta impīčmenta tiesas. Ja dēka ir beigusies un pazudušais ir pārnācis mājās, tad krāsnī uzreiz tiek likts cepetis… Viss ir piedots, pirms atvainošanās pat izteikta… Un grēka alga ir izšķērdīgi svētki… Vai tādu mācību jūs gribētu mācīt saviem bērniem? Vai tādu mācību mēs saņemam, nākot pie Svētā Vakarēdiena?

Un tad vēl ir jautājums ir par ģimenes attiecībām:

• Prasot savu mantojuma daļu, dēls faktiski pasaka tēvam: “Es vēlos, kaut tu būtu miris.” Tēvs it kā to pat neievēro, viņš pieņem dēla lūgumu. Vēl šodien austrumu tautās šādos gadījumos tēvs vai nu kārtīgi noper dēlu, vai izraida to no ģimenes. Mūsdienu Rietumu sabiedrībā bērni bieži vien atstāj ģimeni un dodas mācīties uz ārzemēm, dzīvo citās zemēs, bet toreiz atstāt vecākus bija kaunpilna lieta. Nav šaubu, kāda toreiz bija sabiedrības nostāja pret dēlu, kas atsakās no sava pienākuma uzturēt tēvu, kad tas kļūs vecs.
• Jaunākais dēls saņem savu mantojuma daļu. (Tolaik parasti gandrīz viss pienācās vecākajam dēlam). Dēls savu īpašumu pārvērš naudā. Līdz ar to visi apkārtējie uzzina par to negodu, kas piemeklējis tēvu, kam ir tāds dēls.
• Jaunākais dēls sasniedz savu degradācijas zemāko līmeni, kad nonācis sava ceļa mērķī un iztērējis visu naudu, ir spiests ganīt cūkas un kāro ēst cūku barību. Jūdu acīs vairs nebija zemāka krišanas punkta.
• Visdīvainākā persona šajā stāstā ir tēvs. Pārdzīvojis visu, ko jaunākais dēls no viņa pieprasa, viņš metas skriet tam pretim, kolīdz ierauga dēlu atgriežamies. Tuvajos Austrumos neviens cienījama vecuma vīrs neskrien.
• Tēvs uzsauc dēlam bagātas dzīres, un Jēzus ar to paskaidro svinību iemeslu—cilvēks bija miris, bet tagad pieņēmis Jēzus piedāvāto ceļu, ir atkal dzīvs. Kā lai nerīko svētkus?
• Šis stāsts ir ne tikai izdomāts notikums par kādu ģimeni, bet netieši stāsta arī par visas Israēla tautas likteni. Viens no visu laiku lielākajiem Israēla tautas piedzīvojumiem bija iziešana no Ēģiptes cauri Sarkanajai jūrai uz Apsolīto zemi. Pēc vairāku gadsimtu ilgas sacelšanās pret Dievu, tauta atkal tika aizvesta Bābeles gūstā, izsūtījumā. Un kaut arī daudzi ebreji vēlāk atgriezās, lielais vairākums uzskatīja, ka tauta vēl aizvien ir garīgā trimdā. Templis nebija uzcelts un pagāni valdīja pār israēliešiem. Tauta gaidīja jaunu iziešanu no verdzības, jaunu derību ar Dievu, kā to pravietoja Jeremija:
  

  ““Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! – jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer. 31:31–34)

Ieklausieties tagad šajā līdzībā ar pirmā gadsimta jūdu ausīm! Zinot Ecēhiēla 37. nodaļas vēsti par miroņu augšāmcelšanos, vārdi “šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts” apkārt stāvošajiem jūdiem skanēja ar īpašu nozīmi—tie stāstīja par Izraēla atgriešanos no Bābeles trimdas. Citiem vārdiem sakot, Jēzus vēlējās pateikt, ka pieņemot Viņa sludināto vēsti un izvēloties sekot Viņam, visu apkārt stāvošo acu priekšā notiek ilgi gaidītā patiesā iziešana no Bābeles un atgriešanās no trimdas.

Jēzus atbilde farizejiem ir skaidra: Ja Dievs piepilda to, ko solījis caur praviešiem, un izved tautu no gūsta mājās, vai tad nav jārīko svētki? Svētki ir vienīgā atbilstošā rīcība.

Šī stāsta pirmā daļa aino tēva nesavtīgo mīlestību un cik tā viņam maksā. Tas ir viens no visskaistākajiem Dieva kā mīloša Tēva portretiem. Jēzus tajā saskatīja arī savu kalpošanu un grēcinieku pieņemšanu. Bet šim stāstam ir vēl turpinājums:

Lūkas ev. 15:25–32

“Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.””

Stāsts par apkopēju, kas parkā ar mietu uzlasīja netīrumus un nespēja saskatīt neko citu, kā vien netīrumus.

““Atkritumi iznīcina dabas skaistumu,” viņš teica, nepacēlis acis.”

Viņš redzēja tikai slikto un bija akls uz skaistumu, kas bija visapkārt. Šis cilvēks vislabāk aino vecāko brāli. Tieši vecākā brāļa reakcija ir stāsta kulminācija. Tā ir Jēzus atbilde farizejiem. Viņi bija tik ļoti koncentrējušies uz muitniekiem un grēciniekiem, uz sabiedrības “atkritumiem”, ka nespēja saskatīt Dieva mīlestības skaistumu, kā tā iemirdzas šo cilvēku dzīvē, kā cilvēki tiek dziedināti, pārveidoti fiziski, emocionāli, morāli un garīgi.

Jēzus ir ļoti meistarīgi attēlojis vecāko brāli. Kalps saka: “tavs brālis ir pārnācis”, bet vecākais dēls nespēj to pieņemt, viņš niknumā saka tēvam: “šis tavs dēls ir pārnācis”. Tēvs, savukārt, maigi atgādina dēlam par viņa radniecību un kāpēc arī viņam būtu iemesls priecāties: “šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs”.

Vecākais dēls pārmet tēvam “redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju”. Oriģināltekstā šeit lietots vārds δουλεύω, kas nozīmē “vergoju”, kas parāda vecākā dēla attieksmi pret tēvu. Tēvam sadalot īpašumu starp vecāko un jaunāko dēlu, vecākais faktiski strādāja savā īpašumā kopā ar tēvu kā partneri, bet viņš to nebija pat pamanījis. Un jaunākajam dēlam atgriežoties, problēma tikai saasinās, jo jebkas, ko tēvs dod jaunākajam, tagad faktiski ir uz vecākā dēla mantas rēķina.

Šajā stāstā vecākais dēls atklāj farizeju lielību: “redzi, es … nekad neesmu pārkāpis tavu bausli”. Arī Ap. Pāvils stāsta līdzīgiem vārdiem par sevi: “savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams.” (Filip. 3:6) Un tomēr šī morālā pārākuma uzskati izkūst kā sniegs Dieva mīlestības gaismā. Kad apkārt notiek miroņu augšāmcelšanās, kad visapkārt ir jauna dzīvība, tad svētki ir ne tikai iespējami, bet tie ir obligāti: “bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” To nedarīt nozīmē izliekties, ka Dievs neko nav darījis. Tas nozīmē skatīties tikai uz atkritumiem un atsacīties smaržot ziedus.

Šī atgriešanās no gūsta, no trimdas, ne visiem ir priecīgs notikums. Kad israēlieši atgriezās no Bābeles gūsta, ne visi viņus sagaidīja ar ziediem un gavilēm. Tolaik samarieši centās likt visus iespējamos šķēršļus. Kad vien Dieva darbs iet uz priekšu, vienmēr ir kāda ņurdēšana, ka Dievs nevar tā vienkārši pieņemt grēciniekus un atstāt neievērotus tos, kas tik daudz ir pūlējušies un kam ir daudz augstāki morāles standarti.

Šī kurnēšana atklāj kurnētāja centrēšanos pašam uz sevi. Vecākā dēla dusmās izteiktie vārdi atklāj, ka viņam tēvs nerūpēja vairāk par jaunāko brāli:

“Redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!”

Iespējams, ka to viņš pateica tēvam visu viesu klātbūtnē nama priekšā un attiecās ienākt namā. Un atkal tēvs ir laipns un dāsns—šoreiz pret paštaisno vecāko dēlu. Jēzus šeit vēlas pateikt farizejiem, ka Dievs tiešām ir dāsns, un dažkārt daudz dāsnāks, nekā mēs iedomājamies. Bet tas nenozīmē, ka pie viesību galda nav brīvu vietu. Ja viņi atsakās nākt iekšā, tāpēc, ka šīs svinības nav gluži tādas, kādas tie vēlētos, tad tā ir viņu brīva izvēle, bet tas nav Dieva mīlestības trūkuma dēļ.

Šim stāstam nav noslēguma. Protams, mēs vēlētos zināt, kā mainījās jaunākais dēls, vai viņš izlīga ar vecāko brāli. Vai vecākais brālis iegāja namā vai nē? Bet Jēzus ar nodomu atstāja šo stāstu nepabeigtu, liekot mums pārdomāt savu vietu šajā stāstā. Un kā mēs varam kļūt par cilvēkiem, caur kuriem citi var piedzīvot augšāmcelšanos? Kā mēs varam svinēt svētkus un priecāties par jaunāko dēlu atgriešanos no mirušiem, tai pat laikā dodot iespēju tajos piedalīties arī vecākajiem dēliem, kam šķiet, ka ar viņiem viss ir kārtībā? Lai šī mums ir viela pārdomām nākamajā nedēļā. Āmen.

* Raksta/svētrunas pamatā N.T.Wright kompentārs par Lūkas evaņģēliju.