Ticība Dieva neizmērojamai žēlastībai

(Svētruna no Septītās dienas Adventistu Baznīcas Ģenerālkonferences sesijas Atlantā 2010.06.26.)

“Bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” Ebrejiem 11:6

Manā pirmajā Helderbergas koledžas mācību gadā Dienvidāfrikā es dzīvoju vienā nelielā istabiņā kopā ar savu draugu. Kādu dienu, kad es kā centīgs vācu students sēdēju pie galda un mācījos, man pēkšņi periferiālajā redzes lokā iezīmējās kāda ēna, kas ātri pārslīdēja virtuves grīdai. Es nekustīgi sēdēdams skatījos … un tad … es to ieraudzīju: manā virtuvē dzīvoja pele.

Tā kā pēc dabas es esmu pacifists, tad nolēmu, ka man nepieciešama profesionāla palīdzība, nepieciešams profesionāls peļu ķērājs, kas atrisinās manu problēmu. Mūsu kaimiņiem blakus mājā bija divi kaķi un es vienu no tiem aizņēmos. Es noliku kaķi uz grīdas un devu tam pavisam vienkāršu uzdevumu. Es teicu: man virtuvē ir pele — noķer un iznīcini to!

Es noliku kaķi ledusskapja priekšā. Kaķis sēdēja un izskatījās, ka viņam nav nekādas intereses. “Iespējams,” es nodomāju, “kaķim ir jāredz pele,” tāpēc, lai izdabūtu peli laukā, es sāku kustināt ledusskapi, kas nebija nemaz tik viegli. Tā es tur darbojos, un drīzi vien virtuve izskatījās daudz šausmīgāka nekā parasti izskatās vecpuiša virtuve.

Pēkšņi pele izšāvās no ledusskapja apakšas un aizskrēja uz manu istabu — tieši gar kaķa degunu. Es domāju — nu kaķis viņu noķers! Bet kaķis tur tikai sēdēja un noskatījās izrādē. Lai padarītu šo stāstu īsāku, teikšu tikai to, ka nākamo stundu es pavadīju, grūstot un pārbīdot visas mēbeles, kas bija manā istabā, lai kaķis varētu ieraudzīt peli.

Visbeidzot viss bija sagatavots beidzamam cēlienam — pele iespruka zem paklāja stūra ieloces. Es novietoju dažādas kastes gar paklāja malu, aizbarikādēju visus iespējamos bēgšanas ceļus, noliku flegmatisko kaķi paklāja malā un pacēlis paklāju, teicu: “Mesjē, pusdienas ir servētas!” Kaķis nelikās traucēties, tikai skatījās uz peli.

Pele, kaķis — un žēlastība

Šī ir svētruna par žēlastību un šajā svētrunā ir divas mācības. Pirmā mācība: ja jūs esat adventists, bet nezināt, kas ir žēlastība, un tas laikam ir tikai mūsdienu fenomens, tad jūs esat kā šis kaķis. Tas bija skaists kaķis ar labiem ciltsrakstiem, ar labām manierēm, bet viņš nedarīja to, kas kaķim pienāktos darīt. Tam nebija vīzijas, viņam nebija misijas. Tā ir pirmā mācība, un jūs droši vien jau uzminējāt otru mācību: tovakar pele piedzīvoja žēlastību. Es noķēru peli, paņēmu to rokā un iznesis ārā, palaidu vaļā.

Rakstvieta, ko mēs šodien mācīsimies, ir uzrakstīta vēstulē ebrejiem 11. nodaļā—tā ir viena rinda. Šī rinda ir tāda kā visu laikmetu ticīgo slavas zāle:

“Bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.”

Tāpēc es tagad piedāvāju klasisko 3 punktu svētrunu, un lūk kādi tie ir:

1. Mēs visi vēlamies patikt Dievam
2. Patikšana nav pašmērķis, sadraudzība ir
3. Dieva atalgojums ir sniegt mums iespēju saskatīt žēlastību tur, kur mēs to neredzam

Un tagad aplūkosim šos punktus pēc kārtas.

1. Mēs visi vēlamies patikt Dievam

Ebreju valoda un domāšanas veids stipri atšķiras no mūsējā un mūsu reliģiskās frazeoloģijas. Tajā zemē, kur es dzīvoju, cilvēki reti kad runā par to, ka viņi dara kaut ko, lai labpatiktu Dievam. Nedomājiet, ka viņi ir neticīgi — mēs visi ticam, ka Viņš ir (6. pants), un visi kaut kādā veidā vēlamies labpatikt Dievam. Bet būdami adventisti, un it sevišķi Vācijā, mēs esam skoloti Pāvila un Mārtiņa Lutera valodā. Mēs nedarām darbus, lai patiktu Dievam, jo tas ož pēc legālisma.

Pagājušogad es kristīju kādu mentāli slimu cilvēku, un kad pēc kristībām mēs pārvilkām drēbes, viņš teica: “Tas bija pareizs lēmums kristīties, jo ir tik laba sajūta, ka varu piepildīt bauslību.” Es priecājos, ka mana draudzes padome tur nebija klāt un nedzirdēja to, citādāk viņi man prasītu ko es šim cilvēkam esmu mācījis.

Bet neilgi pēc tam mūsu draudžu savienībā bija mācītāju konvents un mēs bijām uzaicinājuši rabīnu, kas mums stāstīs par sabatu. Es ar interesi klausījos šo vīru kā viņš mums skaidroja, ka no jūdu perspektīvas mēs, ne jūdi, esam saistīti ar 7 likumiem, kamēr viņš ir saistīts ar Toras 630 likumiem. Un tad viņš pateica ko tādu, kas man kļuva par tādu kā atslēgu: “Ja es vēlos patikt Dievam, tad man jātur visi 630 likumi.” Tad es sapratu, ka patikt Dievam un tikt atalgotam par to, ir ebreju valoda un domāšana. Es sapratu arī to, ka mēs vēlamies patikt Dievam tikpat daudz kā ebreji un vispār jebkurš ticīgais jebkurā reliģijā.

Es esmu pārliecināts, ka lielākais vairums no mums cer, ka Dievs ir apmierināts ar to, ko šī Ģenerālkonference cenšas sasniegt un ir sasniegusi tik tālu.

Un atskatoties uz sevi, savu dzīvi, es redzu, ka tā ir pastāvīga cenšanās patikt Dievam. Tomēr bībeliski runājot, izpatikt Dievam un saņemt atalgojumu par to, ir kaut kā iebūvēts mūsos. Cilvēka pamatvēlme ir patikt Dievam un kā tāda tā nav nekas slikts. Mūsu vienīgā problēma ir tā, ka mēs nesaprotam, kas patīk Dievam. Faktiski, daudzi mūsu personīgās ētikas jautājumi un sadursmes draudzē un starp mūsu teoloģiskajiem spārniem rotē tieši ap šo jautājumu.

Vēstules ebrejiem 11. nodaļā ir skaidri saskatāma domas progresija. Nodaļa iesākas ar nedaudz sausu teorētisku ticības definīciju. Mazliet izklausās pēc vācu teologa darba rezultāta. Es iedomājos teologu stāvam kancelē un sakām: “Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr. 11:1). Tā tas ir, un šī ir dziļa doma.

Tomēr tad šis teologs saprot, ka nepieciešams vēl kaut kas kas ilustrētu to no reālās dzīves, tāpēc viņš piedāvā dažus dzīves stātus. Uzreiz auditorijā klausītāju sejas paliek gaišākas. Autors nosauc divu cilvēku vārdus, kas patikuši Dievam, un kurus mēs visi pazīstam: viens ir moceklis un otrs ir svētais. Viņu vārdi ir Ābels un Enohs.

Mēs visi piekritīsim, ka augstākā rīcība kā patikt Dievam ir ne tikai būt gatavam iet mocekļa nāvē, bet faktiski to arī izdarīt. Ābels ir mocekļa prototips, pirmais reliģiskais moceklis, reliģiskās neiecietības upuris. Ja Dievs nav apmierināts ar Ābelu, tad kurš gan vēl var patikt Dievam?

Vai atceraties Enohu? Visi viņu pazīst, viņš ir svētā prototips. Viņš ir tik labs, ka nav piemērots šai zemei un Dievs viņu paņem pie sevis. Bībeles stāsts par Enohu ir tik īss, ka ap viņu ir izveidojušies daudz folkloras nostāstu. Trīs apokrifu grāmatas, viņš ir pazīstams arī islāmā, viņš ir oficiāli atzīts svētais Armēņu pareizticīgajā. Patiess svētais.

Pagājušogad mēs sēdējām pie galda un kaut kāda iemesla pēc pieminējām Enohu un to, ka Dievs viņu paņēma pie sevis. Tas uzreiz piesaistīja manas 9 gadus vecās meitas uzmanību un viņa vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par viņa dzīvi. Es atbildēju, ka tur nav nekā daudz ko stāstīt, jo viņš tik ļoti patika Dievam, ka Dievs viņu paņēma uz debesīm. Viņa teica: “Tu gribi teikt, ka viņš nenomira?” “Jā, viņš nenomira.” Bet tad viņa kā 9-gadīga meitene atbildēja: “Bet tas nav godīgi! Arī es negribu mirt. Kas man ir jādara? Vai man vajag tikai patikt Dievam?”

Jūs varat nojaust, ka es biju neveiklā situācijā. Bet mans vecāka farizejiskums ņēma virsroku un es atbildēju apstiprinoši. Tad viņa vaicāja: “Kas konkrēti man ir jādara?”

Es zinu, ko jūs domājat. Tev vajadzētu teikt: tikai tici Dievam. Bet es zinu, ko viņa tādā gadījumā atbildētu: Es jau ticu Dievam! Vai tas nozīmē, ka man nebūs jāmirst?

Es nebiju gatavs teoloģiskai cīņai ar 9-gadīgu meiteni — kā es viņai to visu izskaidrošu? Uz otru pusi šajā jautājumā es kā vecāks redzēju kādu labumu sev, tāpēc nosaucu viņai sarakstu: “Esi gultā astoņos vakarā, noliec kurpes tur, kur tām pienākas būt, klausi savam tētim un esi mīļa pret savu mazo brālīti.” Viņa paskatījās manī ar dzelžainu apņēmību sejā un teica: “Un tieši to es arī darīšu, jo es nevēlos mirt!” Jūs jau varat iedomāties, ka tovakar man mājas bija eņģelis.

24 stundas vēlāk mēs atkal sēžam pie galda, kaut kas saiet greizi, viņai ir slikts noskaņojums, viņa uzbļauj man un mazajam brālītim, un pēc tam mēs dzirdam, kā aizcērtas viņas istabas durvis. Man blakus sēž mans sešgadīgais dēls — jauks puisis, kas ātri saprot par ko ir runa. Paņēmis sviestmaizi, viņš nosaka: “Tā, tik vien bija ar iešanu uz debesīm bez miršanas.”

Ja mēs varētu nosaukt divus cilvēkus, kas visvairāk patikuši Dievam, tad Ābels un Enohs — moceklis un svētais — būtu laba izvēle. Un kad vēstules ebrejiem autors ir panācis, ka viņa lasītājs piekrītoši māj ar galvu, tad vēstules autors izdara negaidītu gājienu: bez ticības nevar Dievam patikt.

Jēzus Kristus žēlastības evaņģēlijs ir tāds pats kā mocekļu, tā svēto dzīvē. Šis evaņģēlijs ir ticība tam, ko Viņš ir izdarījis. Ābelam bija labāks upuris un Enohs tika paņemts debesīs — nevis tāpēc ka viens bija moceklis, bet otrs svētais, bet ticības dēļ. Viņi abi ticēja Dieva neizmērojamai žēlastībai. Viņi saprata, ka lai kā moceklis ciestu, lai kā svētais censtos izpatikt Dievam savā dzīvē, tikai ticība Dieva neizmērojamai žēlastībai ir vienīgais nemainīgais nosacījums, lai patiktu Dievam. Bez ticības mēs esam kā šis nekam nederīgais kaķis.

2. Patikšana nav pašmērķis, sadraudzība ir

Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc mēs vēlamies patikt Dievam? Vai tas ir tikai tāpēc, ka vēlamies kaut ko saņemt no Viņa, vai arī tāpēc, ka tas mums liek pašiem justies labāk?

Patikt Dievam nav pašmērķis, šai izpatikšanai ir virziens, mērķis. Ja mēs esam gatavi atteikties no saviem otršķirīgajiem motīviem, izpatīkot Dievam, tad atklāsim, ka tas pēc kā mēs visvairāk ilgojamies, ir atdusa Viņa apskāvienos un apziņa, ka Viņš mūs nes. Mēs ilgojamies dzirdēt Dievu sakām: “Es mīlu tevi. Es vēlos visu mūžību būt kopā ar tevi.” Mēs cenšamies izpatikt Dievam, jo ilgojamies pēc žēlastības apliecinājuma vārdiem. Jo vēlamies piedzīvot neizmērojamo žēlastību.

Vai zināt, kas padara vēstules ebrejiem 11. nodaļu tik īpašu? Tas nav iespaidīgais ticības varoņu saraksts. Tā nav arī iespēja vēlreiz dzirdēt ticības varoņu piedzīvojumus. Šo nodaļu īpašu padara tas, ka tā apliecina, ka ar ticību arī mēs ieejam šajā slavas zālē; ka Viņš ir panācis to, ko mēs ar saviem spēkiem nekad nespētu sasniegt. Evaņģēlija vēsts ir tā, ka atslēgas uz debesīm jau ir ieliktas mūsu rokās. Žēlastība nav tikai koncepts, kas prasa definīciju, tā ir vārds, kas jāapliecina: Jēzus Kristus — Dievs ar mums.

3. Redzēt žēlastību negaidītās vietās

Tāpēc teksts runā par Dievu kā atalgotāju. Kad mēs domājam par atalgojumu, mēs domājam par kādu labumu. Kad Dievs domā par atalgojumu, Viņš domā par sadraudzības laiku. Dieva atalgojums ir sniegt mums spēju saskatīt žēlastību, kur mēs to nesaskatām.

Praktiska ilustrācija tam, ko es ar to domāju. Savā 15 gadu ilgajā kalpošanā es esmu atklājis vienu lietu: es dabīgi esmu akls pret žēlastību. Šī iemesla dēļ teksts runā par tiem, kas Viņu čakli meklē. (Ebr. 11:6b). Žēlastība nenāk pie mums dabiski. Ja mēs vēlamies to saprast, mums tā ir jāmeklē. Tāpēc es vēlos noslēgt šo runu ar kādu dzīves piemēru, kā Dievs atvēra manas acis uz žēlastību, ko es dabiski nespēju saskatīt.

Kā lauku mācītājam man patīk svinēt Sv. Vakarēdienu kopā ar slimniekiem un gados vecākiem cilvēkiem. Es nezinu kā tas ir citviet pasaulē, bet es vienmēr esmu centies padarīt Vakarēdienu par svinīgu piedzīvojumu. Cik jauki, ja atrodas atbilstoša skaista mūzika, pacilājoši vārdi, cilvēki ir iedrošināti doties mājās un piedzīvot piedošanu. Apmeklējot ļaudis mājās, es uzskatīju par savu pienākumu panākt līdzīgu svētuma atmosfēru, kāda tā bija baznīcā. Es atveru Bībeli, lūdzu par cilvēkiem. Es cenošos patikt Dievam. Es pat dziedu garīgās dziesmas kopā ar viņiem. Ļaudis ir laipni — bet mājās šis tas ir citādāk nekā baznīcā.

Vairākos gadījumos man nācās atklāt, ka neesmu bijis diez ko veiksmīgs svētuma un godbijības ziņā.

Pirmo reizi tas bija tad, kad sēdēju ar kādu vecāku kundzi. Es teicu: “Tagad lūgsim, nolieksim galvu lūgšanā.” Kad es jau biju gatavs sākt lūgšanu, viņa teica: “Tev ir skaistas kurpes.” Es nezināju ko teikt, tāpēc teicu “Paldies!”

Nākamreiz man bija vēl grūtāk. Kad es pasniedzu Vakarēdiena kausu vēl vienai 90 gadus vecai kundzei, viņa paņēma to rokās un teica: “Prozīt!” un izdzēra. Es atbildēju: “Prozīt!” un mums kopā bija Vakarēdiens…

Mikija ir 24 gadus veca sieviete, kas cīnās ar atkarībām un psiholoģisko traumu. Dažus gadus atpakaļ es kristīju viņu. Kādu dienu es atskārtu, ka viņa nekad nav saņēmusi Svēto Vakarēdienu. Sava stāvokļa dēļ viņa nevar aiziet uz baznīcu, tāpēc es piedāvāju viņai Vakarēdienu mājās. Viņa pieņēma piedāvājumu. Es paņēmu maizi un vīnu un devos uz viņas māju.

Es vēlējos, lai Dieva žēlastība kļūtu acīm redzama. Pirms mēs iesākām, viņa teica: “Vai varu uzdot jums jautājumu?” “Jā, protams!” “Es esmu lasījusi Bībeli kopā ar savu kaimiņieni, vientuļo māti, kas dzīvo koridora otrā galā. Viņa nekad nav satikusies ar mācītāju. Vai jums nebūtu iebildumu, ja es paaicinātu arī viņu piedalīties Vakarēdienā?”

Pēc piecām minūtēm mūsu grupiņa bija nokomplektēta: adventistu mācītājs ar maizi un vīnu, 24-gadīga sieviete, ar kuru dzīve ir nežēlīgi izrēķinājusies, vientuļā māte, kas dzīvo no sociālā pabalsta, viņas 2-gadīgais dēls un milzīgs labradors.

Puika spēlējās uz grīdas, man šķiet, ka faktiski viņš izkrāmēja manas somas saturu, milzīgais suns nepārtraukti centās ielēkt man klēpī. Kaimiņiene apbēra mani ar jautājumiem kā cilvēks, kas nekad nav saticis mācītāju. Un tur bija Deniss Meijers, mācītājs, kas bija sūtīts noturēt Vakarēdiena dievkalpojumu ar šo grupu.

Es velti centos radīt piemērotu atmosfēru. Suns mani gandrīz vai ēda nost. Zvanīja mobilais telefons. Bērnam uz grīdas bija bumba. Man bija jāatbild, kāpēc Dievs pieļauj tik daudz ciešanu pasaulē divos teikumos. Iekšēji es dusmojos un sūdzējos: “Dievs, es nespēju strādāt šādos apstākļos!”

Neatceros, kā es ar to visu tiku galā, bet beidzot es biju izlasījis atbilstošo Bībeles rakstvietu, biju pielūdzis, iedevis maizi un vīnu, pateicis ardievas un veiksmīgi ticis savā mašīnā. Prom braucot man bija pilnīgas sakāves sajūta. Es domāju pie sevis: “Tev vajadzēja atklāt viņiem Dieva žēlastību! Un kas notika? — tu redzēji visus suņa trikus.” Es jutos nelaimīgs.

Es biju vēl mašīnā nobraucis tikai kādas 5 minūtes, kad nopīkstēja mans mobilais telefons. Manā mobilajā tālrunī pienāca īsziņa no Mikijas: “Paldies par šo īpašo brīdi ar Dievu. Tas mums nozīmēja tik daudz.”

Dievs bija tur ar visu savu spēku un žēlastību, un es to neredzēju. Es biju piedzīvojis to, ko Jēzus piedzīvoja, apmeklēdams ļaužu mājas — vienkāršu, dzīves izmocītu cilvēku mājas — kuras bija pārvērtusi Dieva žēlastība. Es biju piedzīvojis žēlastību reālajā dzīvē. Es biju redzējis Dievu darbojamies. Bez ticības nevar Dievam patikt. Tur bija ticība un Dievs bija apmierināts. Man bija jāiemācās to saskatīt.

Ja vēlamies sludināt Dieva žēlastību, mums jālūdz Dievam atvērt acis, lai mēs to saredzam. Šodien es vēlos aicināt visus klātesošos palūkoties apkārt un censties saskatīt Dieva žēlastību. Apņemties to meklēt vietās, kur neesam skatījušies, un un cilvēku sejās, kurus neesam apmeklējuši. Tas ir lielākais izaicinājums draudzei, kam ir žēlastības misija. Āmen.